Jauns pētījums par deinstitucionalizāciju citās valstīs

Kamēr Latvijā deinstitucionalizācija (DI) vēl tikai uzņem apgriezienus, vairākās valstīs jau sen domā par to, ka cilvēkiem ar funkcionālajiem traucējumiem iestādes nav labākā vieta, kur pavadīt dzīvi. Tomēr vai vienmēr, iznākot no institūcijas sienām, cilvēka dzīves līmenis uzlabojas? Un kas notiek tādā gadījumā, ja tur ārā – reālajā dzīvē – viņu neviens īsti negaida?

Meklējot atbildes uz šiem un citiem jautājumiem, biedrība „Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem „Zelda”” veikusi pētījumu „Deinstitucionalizācijas pieredzes analīze: citu valstu labās prakses piemēri un pieļautās kļūdas” (angļu valodā tas izlasāms šeit). Latvijā pētījumu prezentēja tā autore – Felecia Magiri Mburu (attēlā), kas ieguvusi jurisprudences bakalaura grādu Moi universitātē (Kenijā) un starptautisko juridisko studiju maģistra grādu Amerikas Universitātes Vašingtonas Juridiskajā koledžā (ASV).

Pētījumā aptvertas desmit valstis – Lielbritānija, Ziemeļīrija, Zviedrija, Kanāda, ASV, Krēta, Čehijas Republika, Itālija, Bulgārija un Ungārija, visnotaļ daudzveidīgas gan ekonomiskās attīstības un kultūras tradīciju ziņā, gan arī attieksmē pret cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem. „Vienmēr jānosaka iemesls, kāpēc cilvēki paliek institūcijās, un tas katrā valstī var atšķirties,” norādīja pētniece. „Tomēr galvenais cēlonis parasti meklējams sabiedrības negatīvajā attieksmē. Tieši tā liedz cilvēkiem dzīvot savās mājās vai kopā ar ģimenēm.”

“Arī cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem drīkst izvēlēties, kur dzīvot un ar ko! Izvēles iespēja varētu būt liegta vienīgi cilvēkam, kas atrodas komas stāvoklī.”

– Felecia Magiri Mburu

Ikvienam ir tiesības lemt pār savu ikdienu, vairākkārt uzsvēra Felecia Magiri Mburu. „Arī cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem drīkst izvēlēties, kur dzīvot un ar ko! Viņi spēj paust viedokli – katrs savā veidā. Izvēles iespēja varētu būt liegta vienīgi cilvēkam, kas atrodas komas stāvoklī,” rosināja domāt pētniece. Tomēr realitāte daudzās valstīs krietni vien atšķiras no vēlamā, un lielākoties cilvēka vietā lēmumus pieņem institūcijas vai ģimene. Piemēram, Čehijas Republikā cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem nav tikpat kā nekādu juridisku un cilvēktiesību, tikmēr Lielbritānijā iezīmējas gluži cita aina – cilvēki ar garīgajiem traucējumiem paši plāno pat savu budžetu un rīkojas ar naudu, un, kā norāda 68,8 % aprūpētāju, šāda pieeja būtiski paaugstinājusi cilvēku dzīves kvalitāti un pašapziņu.

Līdzšinējā valstu pieredze rāda, ka DI veiksmes atslēga meklējama atbalstā, kas cilvēkam ir vai nav pieejams, sākot dzīvot patstāvīgi. Kad savulaik ASV un Kanādā tika slēgta daļa institūciju un valstīs pieauga bezpajumtnieku skaits un nabadzības līmenis, kļuva skaidrs – likvidēt iestādes nav liela māka; svarīgākais ir jautājums, kas notiek tālāk. Vai cilvēki saņem pietiekamu atbalstu ikdienas dzīvē? Vai šis atbalsts ir personisks? Vai viņiem ir pieejami veselības aprūpes pakalpojumi? Vai viņiem ir iespēja strādāt un pelnīt? Vai viņi sabiedrībā jūtas drošībā? Tie ir jautājumi, kuru DI plāna īstenošanas laikā risinās arī Latvija, un jaunais pētījums piedāvā iespēju mācīties no citu valstu pieredzes. Velosipēds nav jāizgudro no jauna – tas ir ne tikai radīts, bet arī jau izmēģināts daudzviet pasaulē.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: