Deinstitucionalizācija. Kas mūs tajā biedē?

Kamēr vēl daži, izdzirduši sarežģīto vārdu “deinstitucionalizācija”, neizpratnē prasa, kas tas ir, tikmēr citi ar projektu sāk saskarties ikdienā. Tomēr ir kāds aspekts, kas vieno visus – kā nezinātājus, tā arī ekspertus, – proti, dažādas bažas un neskaidrības par to, kas gaidāms. Tas ir cilvēciski saprotami – kā nekā projekts ir garš, sarežģīts un aptver dažādas aktivitātes. Šajā rakstā apkopotas tipiskākās no bažām, skaļi paustas Zemgales Plānošanas reģiona Aizkrauklē rīkotajā seminārā par deinstitucionalizācijas (DI) projekta “Atver sirdi Zemgalē” sākuma posmu.
Mēdz teikt: bailēm nepatīk, ja par tām runā. Tad nu arī parunāsim!

Bažas par to, ka projektā veiktā bērnu vērtēšana būs formāla.

Aktuālas bērnunamu darbiniekiem un ģimenēm, kurās aug bērni invalīdi.

Kā tās radušās? Zemgales Plānošanas reģions ir izsludinājis iepirkumu speciālistiem, kas pašvaldībās vērtēs visus bērnunamu iemītniekus, kā arī mazos ar invaliditāti, kas aug ģimenēs. Tas nozīmē, ka drīz vien uz bērnu aprūpes iestādēm (nedaudz vēlāk – arī uz ģimenēm) dosies ekspertu komandas. Te nu, lūk, arī pamats bažām! Iestāžu darbiniekiem šķiet, ka šāds solis ir lieks. Saskaņā ar likumu ikviens no bērniem jau izvērtēts, turklāt – ar ko gan eksperti, kas ieradīsies no malas, būtu pārāki par pašu darbiniekiem, kas katru audzēkni pazīst kā savu atvasi? Ko jaunu viņi spēs ieteikt?

Savukārt ģimenēm, kurās aug bērni ar invaliditāti un kuras ne reizi vien saskārušās ar iestāžu birokrātismu, doma vien par atrašanos komisijas priekšā var šķist biedējoša. Vai, piesakot savu bērnu vērtēšanai, kaut kas viņu ģimenē pavērsīsies uz labo pusi?

Pamatotas vai arī ne? Pēc Labklājības ministrijas (LM) Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākās ekspertes Baibas Stankēvičas domām, attiecībā uz aprūpes iestādēm atbilde ir vienkārša – tieši institūcijas dokumenti mēdz radīt šaubas par iedziļināšanos bērnu patiesajās vajadzībās. “Ja trīs gadus pēc kārtas ierakstos mainās tikai datumi, rodas jautājums, cik korekta un aktuāla šāda informācija ir,” norāda B. Stankēviča. Tomēr vienlaikus viņa uzsver, ka ekspertu komandas pie bērniem nedodas, lai vērtētu un kritizētu iestādes darbu – galvenie šajā stāstā ir bērni, nevis institūcijas darbinieki. Mērķis ir viens: visā Latvijā veidot jauna veida aprūpi – daudz ģimeniskāku un pielāgotu bērnu vajadzībām, bet, lai tādu radītu, vispirms jāsaprot, kas mazajiem nepieciešams.

Saprotamas ir arī vecāku bažas, tomēr Dace Strautkalne, projekta “Atver sirdi Zemgalē” vadītāja, atgādina – tikai tās ģimenes, kuras būs pieteikušas bērnu vērtēšanai, nākamajā projekta posmā varēs saņemt bezmaksas pakalpojumus. Viss notiks šādi: vispirms eksperti tiksies ar bērnu, kam noteikta invaliditāte, un viņa aprūpes personu, pēc tam veidos individuālo vajadzību plānu, savukārt vēlāk ģimene varēs saņemt bezmaksas pakalpojumus. Turklāt tie solās būt gana pārdomāti un vērtīgi – atbalstu gūs ne tikai pats bērns, bet arī viņa vecāki, piemēram, iespēju konsultēties pie psihologa.

Kaut arī ekspertu komandas vēl nav ķērušās pie darba, prātīgi rīkosies tie vecāki, kuri jau tagad vērsīsies savas pašvaldības sociālajā dienestā un izteiks vēlmi saņemt vērtējumu. Kā nekā iespējas ir ierobežotas, proti, Zemgales reģionā individuāli plāni tiks izstrādāti tikai 365 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem.

Kas ir deinstitucionalizācija (DI)?

Deinstitucionalizācija (DI) ir pakalpojumu sistēmas izveide, kas sniedz nepieciešamo atbalstu personām ar ierobežotām spējām sevi aprūpēt. Tās mērķis – radīt iespēju dzīvot mājās vai ģimeniskā vidē. Galvenās DI mērķa grupas ir bērni, kas mitinās iestādēs, bērni ar funkcionāliem traucējumiem un pilngadību sasnieguši cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem.

Bažas par to, ka cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, kas pametīs iestādes, būs bīstami.

Aktuālas daudziem, kas dzirdējuši par garīgi slimu cilvēku iekļaušanu sabiedrībā, vai ikdienā saskaras ar personu, kas uzvedas neadekvāti.

Kur tās radušās? Jau pats nosaukums – deinstitucionalizācija – vēsta par galveno projekta mērķi: mazināt cilvēku skaitu aprūpes iestādēs jeb institūcijās. Projekta īstenošanas laikā dzīvi sabiedrībā pārcelsies 84 personas ar garīgās veselības traucējumiem. Kaut teorētiski iecere šķiet laba, doma par to, ka pēc dažiem gadiem ikviens uz ielas varēs sastapties ar cilvēkiem, kuri līdz šim laiku vadījuši slēgtās sienās, var šķist biedējoša.  

Pamatotas vai arī ne? Veselības centra “Vivendi” psihiatre Inga Zārde daudzkārt saskārusies ar sabiedrības bažām par garīgi slimiem cilvēkiem. “Populārākais priekšstats: šādi cilvēki ir bīstami, vardarbīgi un nekontrolē sevi,” saka psihiatre. “Kā šāds mīts veidojies? Tas bieži apspēlēts filmās un daiļliteratūrā – šizofrēnija, murgi vai halucinācijas šķiet pamatots iemesls noziegumam. Tādējādi vairojas mīts – ja psihiski slims, tātad bīstams. Tomēr patiesība ir citāda – cilvēki, kuriem ir psihiskas slimības, daudz biežāk paši kļūst par upuriem vardarbībai, nekā veic noziegumu. Vardarbības iemesls nav psihiski traucējumi! Dati rāda, ka daudz biežāk tā saistīta ar vecumu, dzimumu, sociāli ekonomiskajiem faktoriem un apreibinošu vielu ietekmi, proti, visaugstākais risks veikt noziegumu ir jaunam vīrietim, kurš lietojis alkoholu vai narkotikas, jau iepriekš uzvedies agresīvi, un viņa sociāli ekonomiskais statuss ir zems. Ne cilvēkam, kurš slimo ar šizofrēniju vai bipolārajiem traucējumiem.”

Anglijā pieejamie dati liecina, ka gada laikā no visiem septiņiem miljoniem cilvēku ar garīgām slimībām noziegumus izdara tikai 50 personas. Šāds salīdzinājums Latvijas kontekstā nav pieejams, toties ir citi skaitļi, kas vedina uz pārdomām, – spriežot pēc 2014. gadā apkopotajiem datiem, Latvijā ir veseli 84 tūkstoši cilvēku ar psihiskās veselības traucējumiem, un tikai pieci tūkstoši no viņiem mitinās aprūpes iestādēs. “To cilvēku skaits, kas projekta laikā varētu pamest institūcijas, nav pat salīdzināms ar garīgi slimu cilvēku daudzumu, kas JAU tagad dzīvo mums līdzās,” skaidro Danute Jasjko, LM Sociālo pakalpojumu departamenta direktore. Viņa arī uzsver, ka eksperti novērtēs visus cilvēkus, kas izteiks vēlmi sākt patstāvīgu dzīvi, turklāt sociālie darbinieki vesela gada garumā viņus sagatavos psiholoģiski un praktiski.

Kas projektu īsteno?

Ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu projektu Latvijā īsteno visi plānošanas reģioni sadarbībā ar pašvaldībām. Projekts ir sācies nesen, un tas ilgs līdz 2022. gada beigām. Zemgalē projektam dots nosaukums “Atver sirdi Zemgalē”.  Visu reģionu projektu īstenošanu uzrauga Labklājības ministrija.

Bažas pat to, ka tiks radīti jauni pakalpojumi, piemēram, grupu dzīvokļi, bet tie nevienam nebūs vajadzīgi.

Aktuālas: pašvaldībām, sociālajiem darbiniekiem, potenciālajiem pakalpojumu sniedzējiem.

Kur tās radušās? Arī iepriekšējā plānošanas periodā pašvaldībām bija pieejams finansējums alternatīvu sociālo pakalpojumu izveidei, tomēr daudzi pakalpojumi tika radīti nepārdomāti – neizpētot, vai tie cilvēkiem maz vajadzīgi. Tā kā šobrīd vairāki dienas centri un grupu dzīvokļi stāv tukši, radies priekšstats, ka arī šajā projektā nauda tiks izmantot nelietderīgi.

Pamatotas vai arī ne? Lai nauda netiktu kaisīta vējā, vispirms projektā sīki un smalki pētīs pieprasījumu – ko pilnvērtīgai dzīvei vajag bērniem un pieaugušajiem ar veselības traucējumiem. Danute Jasjko aicina uz brīdi iztēloties situāciju, kurā pakalpojumi tiktu veidoti tāpat kā iepriekš – netiekoties ar mērķa grupām un neizstrādājot atbalsta plānus: “Teiksim, jums ir iedalīta nauda, mērķis – veidot sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Kādus? Kur? Un kam? Es bez cilvēku vajadzību vērtēšanas uz šiem trim jautājumiem atbildēt nevaru. Cilvēku vajadzības un spējas sevi aprūpēt ir tik ļoti atšķirīgas!”

Viesturs Kleinbergs, dienesta “Samariešu atbalsts mājās” vadītājs, dalās pieredzē – kāda no pašvaldībām plānojusi veidot grupu dzīvokli, tomēr uz jautājumu, cik daudziem cilvēkiem tāds būtu vajadzīgs un kur viņi atrodas šobrīd, atbildi sniegt nav varējusi. Tā ir galvenā problēma, kas kavē labu pakalpojumu izveidi, – informācijas trūkums. “Tāpēc vērtēšana ir tik svarīga,” uzsver V. Kleinbergs. Balstoties uz gūtajiem datiem, gada beigās Zemgales Plānošanas reģions izstrādās visa reģiona deinstitucionalizācijas plānu, kurā būs skaidri un gaiši norādīts – kurās pašvaldībās kādus pakalpojumus veidot. Saskaņā ar šo plānu pašvaldības arī saņems Eiropas Reģionālā fonda finansējumu infrastruktūras izveidei. Tā kā viss notiks sistēmiski, secīgi un pamatoti, ir pamats uzskatīt, ka šoreiz nauda savu mērķi sasniegs.

Tomēr patiesības labad jāpiebilst, ka bažas nav gluži bez iemesla – pakalpojumi tiks radīti, ņemot vērā potenciālo pieprasījumu, bet, vai cilvēki, kam tie domāti, jaunās iespējas izmantos, būs viņu ziņā. Arī tādā gadījumā, ja psihiatrs ieteicis grupu dzīvokli, pats cilvēks drīkst izvēlēties mitināties citur. “Līdz šim pārāk maz ņemtas vērā paša cilvēka vajadzības un vēlmes – kur viņš grib dzīvot un ar ko kopā,” uzskata Kristīne Lasmane, LM Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte. “Atbalsts, kas cilvēkam vajadzīgs, lai viņš tiktu galā ar ikdienas gaitām, jānodrošina tur, kur viņš jūtas labi un ir ar mieru dzīvot. Cilvēku nevar ar varu aizvest uz institūciju, grupu dzīvokli vai kādu citu vietu, kuru viņam izvēlējies profesionālis, pieņemot, ka šāds pakalpojums ir viņam vispiemērotākais.”

Psihiatre Inga Zārde slavē pieeju, kas vērsta uz cilvēka gribas respektēšanu, tomēr piebilst, ka ir viens izņēmums. “Ja cilvēks nelieto medikamentus, kas viņam izrakstīti, un slimība ir attīstījusies tik tālu, ka cilvēks apdraud sevi un apkārtējos, viņš ir jāārstē. Ārstniecības likuma 68. pants nosaka, ka tādā gadījumā cilvēka piekrišana nav vajadzīga.”

Lai kliedētu mītu, ka, iznākot no aprūpes iestādes, cilvēku labākajā gadījumā gaidīs vien mājīgāka aprūpes iestāde – grupu dzīvoklis, Danute Jasjko uzsver: “Tā noteikti nebūs! Pakalpojumi būs daudzi un dažādi: katram cilvēkam būs vesels pakalpojumu grozs.” V. Kleinbergs ieskicē vēlamo ainu: “Teiksim, no rīta pie grupu dzīvokļa piebrauks mikroautobuss, Mārtiņš vai Ilze tajā iekāps un dosies uz darbu. Kāds cits – darboties uz dienas centru, un vakarā visi tieši tāpat atgriezīsies. Tomēr jāņem vērā, ka grupu dzīvoklis ir sociālās rehabilitācijas iestāde, daļa cilvēku jau ir sasnieguši savu spēju griestus un rehabilitācija vairs nenotiek – viņiem vajadzīga tā saucamā aprūpētā dzīvesvieta – mājoklis ar atbalsta iespēju. Projektā būs nepieciešamas domāt kompleksi – tā, lai mēs, radot jaunus pakalpojumus, patiesi palīdzētu.”

Kas projektā “Atver sirdi Zemgalē” jau izdarīts?

  • Zemgales Plānošanas reģionam noslēgti līgumi ar visām pašvaldībām, izņemot Jaunjelgavas, kā arī – ar tām bērnu aprūpes iestādēm, kas iesaistītas projektā, un valsts sociālās aprūpes centru “Latgale”.
  • Visas pašvaldības, kas iesaistītas projektā, ir izveidojušas DI vadības grupas, kā arī iecēlušas atbildīgos, kas rūpējas, lai informācija nonāktu pie amatpersonām un tās sabiedrības daļas, kuru tā skar.
  • Pašvaldības ir pieteikušas savus sociālos darbiniekus, kuri būs pirmie, kas vērtēs pieaugušos ar garīgās veselības traucējumiem. Tūlīt viņi dosies uz mācībām, kurās apgūs galveno darba instrumentu – ASV izveidotu speciālu atbalsta skalu.
  • Mājaslapā www.zemgale.lv izsludināts konkurss ekspertiem un ekspertu komandām, kas vērtēs bērnus un cilvēkus ar garīgiem traucējumiem.

Bažas par to, ka no malas pieaicināts psihiatrs, slimnieku nepazīstot, uzstādīs kļūdainu diagnozi.

Aktuālas aprūpes iestāžu darbiniekiem un ģimenēm, kurās dzīvo cilvēki ar garīgiem traucējumiem.

Kur tās radušās? Pieņemts domāt, ka psihiskās slimības ir tik komplicētas, ka pacienta stāvokli ārstam iespējams izprast vien tādā gadījumā, ja viņš cilvēku pazīst jau gadiem. Vai speciālists, kas sarunās ar cilvēku un viņa aprūpes personu pavadīs tikai ierobežotu laiku (no divām līdz četrām stundām), spēs uzstādīt precīzu diagnozi un ieteikt, kas šim cilvēkam piemērots? Varbūt tādējādi tiks pieļautas liktenīgas kļūdas, sabiedrībā iekļaujot slimas personas, kas šādam solim nemaz nav gatavas?

Pamatotas vai arī ne? Inga Zārdes atbilde izskan ar pārliecību: “Psihiatrs to noteikti spēj. Ņemot vērā slimības vēsturi, dzīves vēsturi, informāciju, ko sniedz aprūpes persona, un tiekoties ar pašu cilvēku, secinājumi būs adekvāti. To nav iespējams izdarīt piecpadsmit minūtēs, bet normālas vizītes laikā gan. Turklāt psihiatrs palīdzēs noskaidrot, cik lielā mērā cilvēka vēlmes saskan ar viņa spējām: kognitīvajām, emocionālajām un sociālajām, kā arī izpratni par savu slimību.”

Jāpiebilst, ka vērtēšana notiks pa soļiem. Kopumā Zemgales reģionā plānots novērtēt 300 cilvēkus ar garīgās veselības traucējumiem. Kuri tie būs – šādu informāciju sniegs valsts aprūpes iestāžu darbinieki un pašvaldību sociālie dienesti. Ikviens no cilvēkiem varēs arī atteikties. Ja viņš piekritīs, vispirms pie viņa un viņa atbalsta personas (ģimenes locekļa vai iestādes darbinieka) dosies speciāli apmācīts sociālais darbinieks, kurš izmantos ASV radītu vērtēšanas skalu, pēc tam – arī psihiatrs un ergoterapeits.

“Visa deinstitucionalizācijas procesa veiksmes atslēga ir viena,” uzsver LM Sociālo pakalpojumu plānošanas un attīstības nodaļas vadītāja Ilze Kurme. “Proti, cik mēs visi kopīgiem spēkiem ieguldīsim savu darbu. Pati vērtēšanas skala ir augstvērtīga un spēj dot ļoti precīzu rezultātu. Atliek to izmantot pēc iespējas labāk.”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: