Kļūdīties ir cilvēcīgi … arī personām ar garīga rakstura traucējumiem

Paradoksāli, bet fakts – no cilvēkiem ar invaliditāti sabiedrība gaida vairāk nekā no veseliem cilvēkiem. Tiem, kuri saslimuši ar psihisku slimību vai apstājušies intelektuālajā attīstībā, jābūt nevainojamiem. Viņiem nedrīkst misēties, pieņemot lēmumus; jāprot virtuozi apieties ar naudu, un ikviena atkāpe no normas liecina par viņu rīcībnespēju.

Vai nav par daudz prasīts? Vai mēs, pārējie, maz to spētu?

Ja zivi vērtēsit pēc tās spējas uzrāpties kokā, tad viņa tā arī nodzīvos savu dzīvi, domādama, ka ir neglābjami stulba. Šo A. Einšteina trāpīgo teicienu resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “ZELDA” izmantojis kā vadmotīvu, izstrādājot priekšlikumus tā saucamās atbalstītās lemtspējas ieviešanai Latvijā. Tiecoties pasargāt no dažādiem apdraudējumiem (kā iedomātiem, tā arī īstiem), līdz šim jautājums lielākoties risināts, personām ar garīga rakstura traucējumiem (turpmāk – GRT) atņemot rīcībspēju. Tomēr ierobežojumu vietā cilvēkiem vajadzīgs kas cits – atbalsts. Par to resursu centrs “Zelda” pārliecinājies, divus gadus īstenojot pilotprojektu “Atbalstītās lemtspējas ieviešana Latvijā”.

Kāpēc nepieciešamas pārmaiņas?

Pasaulē izpratne par cilvēkiem ar veselības traucējumiem ir krietni mainījusies. To rāda kaut vai valodas lietojums – proti, agrāk bija ierasts izmantot apzīmējumu “invalīds”, tagad – “cilvēks ar invaliditāti”. Kur gan slēpjas atšķirība? Pamatnostājā. Cilvēks ir un paliek cilvēks, un veselības traucējumi, lai kādi tie būtu, nenosaka viņa būtību un tiesības. Un tas nozīmē arī to, ka cilvēki nav par varītēm jāsargā no dzīves, atņemot viņiem iespēju rīkoties. Kā teikusi kāda sieviete, vēršoties pēc palīdzības resursu centrā “Zelda”:

“Es neesmu bērns, jūs nevarat izturēties pret mani kā pret bērnu. Es esmu pieaugusi sieviete. Es saprotu, ka dzīve ir sarežģīta un man ir tiesības iepazīt dzīves sarežģījumus.”

To nosaka arī ANO konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām: ikvienam pienākas autonomija, vienlīdzība, cieņa un brīvība. Tātad – cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem jāsniedz atbalsts, lai viņi paši varētu pieņemt lēmumus un īstenot savas tiesības. Tostarp – tiesības kļūdīties, jo kļūdas piederas pie dzīves realitātes.

Kas ir atbalstītā lemtspēja?

Viens no “Zeldas” pilotprojekta galvenajiem mērķiem – sniegt palīdzību cilvēkiem ar GRT, saglabājot viņu rīcībspēju. Tas tapis iespējams, izmantojot pieminēto juridisko mehānismu – atbalstīto lemtspēju. Realitātē tas notiek šādi: cilvēks pats pieņem visdažādākos lēmumus par savu dzīvi – no vienkārša lēmuma uzkopt savu mājokli vai apmeklēt ārstu līdz nebūt ne vienkāršam lēmumam stāties laulībā –, tomēr viņam ir atbalsta personas. Te nu jāpiemin galvenais, kas ļauj veiksmīgi īstenot atbalstīto lemtspēju, – starp cilvēku ar GRT un viņa atbalsta komandu nepieciešamas uzticēšanās pilnas attiecības. Dažiem ir paveicies ar iejūtīgiem ģimenes locekļiem; citiem – ar draugiem vai kaimiņiem, bet, ja ne, savējos iespējams atrast arī profesionālu atbalsta sniedzēju vidū. No praktiskās puses veroties, padomdevēju ieteikumiem nepiemīt juridisks spēks, tomēr konsultēties noteiktā jomā (teiksim, pirms ņemt kredītu) var noteikt arī juridiski. Galējais lēmums paliek cilvēka ziņā. Kā ikvienam no mums.

Ar ko atbalstītā lemtspēja ir labāka par aizgādnību?

Pastāv vairākas būtiskas atšķirības starp aizgādni un atbalsta personu. Aizgādni izvēlas bāriņtiesa un viņš rīkojas, vadoties pēc saviem uzskatiem un neapspriežoties ar savu aizbilstamo, savukārt atbalsta personu vai personas cilvēks izvēlas pats un viņi darbojas tikai saskaņā ar cilvēka vēlmēm un gribu. Un, kā jau minēts, līdz ar atbalsta personas iecelšanu persona ar GRT rīcībspēju nezaudē.
Starp citu, aizbildņa iecelšana un rīcībspējas atņemšana cilvēkam ar GRT bija vienīgais risinājums vēl nesenā pagātnē – līdz pat 2011. gada beigām. Tiesa, pastāvēja teorētiska iespēja rīcībspēju atgūt – ar nosacījumu, ka cilvēks pilnībā izveseļojas, tomēr būsim reāli – šāda veida veselības traucējumu gadījumā, visticamāk, tā notiek reti.
Kopš 2013. gada likumdošana pieļauj arī vairākus citus risinājumus: pilnvarojumu un nākotnes pilnvarojumu vai pagaidu aizgādnību, tomēr joprojām rīcībspējas ierobežojums ir nevis galējais, bet gan galvenais veids, ar kādu regulēt cilvēka dzīvi – pārāk neiedziļinoties viņa vēlmēs un vajadzībās.
Tā nu veidojas paradoksāla situācija – rīcībspējas ierobežošana ir kā… sods par garīga rakstura veselības traucējumiem. Parasti gan spert šādu soli tuviniekus rosina bažas un rūpes – vai cilvēks neiekulsies finansiālās nepatikšanās, vai viņu neizmantos citi, mudinot ņemt ātros kredītus… Tomēr resursu centrs “Zelda” šādu pieeju salīdzina ar šaušanu uz zvirbuļiem, izmantojot lielgabalus. Visā centra pastāvēšanas laikā tik kardināla metode bijusi nepieciešama tikai vienā gadījumā. Citkārt šāds risinājums tikai pastiprina ilgtermiņa problēmas. Piemēram, vecāki bieži raizējas – kas notiks ar viņu lielo bērnu, kad vecāku stiprais plecs vairs nebūs pieejams. Tā nu, ticis pie aizgādņa, cilvēks patiesi zaudē iespēju trenēties patstāvībā un iemaņās, kas nepieciešamas reālajā dzīvē.

4 atziņas par mums visiem
• Ikvienam – neatkarīgi no viņa veselības stāvokļa – ir vēlmes, izvēle un griba.
• Minētais jārespektē neatkarīgi no tā, vai cilvēkam ir vai nav grūtības komunicēt.
• Katrs no mums ir spējīgs veidot uzticēšanās pilnas attiecības.
• Ikvienam kādā dzīves posmā var būt nepieciešams atbalsts, lai pieņemtu lēmumus, un šo atbalstu spēj sniegt tie, kuriem cilvēks uzticas.

Kur vēl ieviesta atbalstītā lemtspēja?

Atbalstītā lemtspēja ir ieviesta vairākās citās valstīs: Kanādā, Zviedrijā, ASV, Austrālijā, Izraēlā, Čehijas Republikā, Bulgārijā, Itālijā un citur. Tās modeļi ir dažādi: formāli un neformāli, nostiprināti normatīvajos aktos un nenostiprināti. Cilvēks ar GRT, neiesaistot tiesu, pats var noslēgt vienošanos ar atbalsta personām, bet šādu līgumu var apstiprināt arī tiesa.
Līdz ar resursu centra “Zelda” pilotprojektu jaunā metode tagad izveidota un praksē pārbaudīta arī Latvijā – tas ir labs starta laukums, lai papildinātu Civillikumu, mainot līdzšinējos akcentus. Likumdošanai nevajadzētu būt kā zelta būrītim, kas cilvēku norobežo no draudīgās pasaules. Tieši otrādi – tai vajadzētu iedrošinoši atvērt durvis un parūpēties par to, lai, cilvēkam sperot pirmos soļus, pretī sniegtos roka, pie kuras pieturēties. Tad jau, sajutis cietu pamatu zem kājām, viņš iemanīsies iet arī pats.