No 300 cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kuri vēlētos pamest Zemgales reģiona iestādes, šobrīd deinstitucionalizācijas projektā novērtēti 111. Tiekoties Zemgales Plānošanas reģionā, lai pārrunātu vērtēšanas “papīru lietas”, sociālie darbinieki dalījās arī piedzīvotajā.
Lūk, dažas atziņas.
“Uzkrītoši daudziem, kas dzīvo iestādēs, vecāki atņēmuši rīcībspēju. Nav saprotams, kāpēc – pretī sēž sakarīgs cilvēks. Arī viņš pats nezina, par ko saņēmis tādu sodu.”
“Viņi ļoti gribētu strādāt. Bet baidās, vai darba devēji, uzzinot diagnozi, ņems.”
“Grūti noteikt atbalstu, kas cilvēkam nepieciešams, ja viņa vietā visu izdara mamma. Gribētu laiku pavadīt dienas centrā, bet viņa: “Tu pat neiedomājies ko tādu!” Tīri vai gribas piedāvāt palīdzību tieši māmulītei….”
“Sēž pretī vīrietis ar doktora grādu tehnoloģiju jomā un augstu intelektu. Pat neērti uzdot vienkāršus jautājumus. Iestādē ielicis turīgs brālis ar sievu. Daudzi tur nonāk ar radinieku gādību. Viņiem tur nebūtu jāatrodas.”
“Uz jautājumu “kas tevī ir labs?” lielākā daļa atbild: “Nekā. Manī nav nekā laba.””
“Pieteikties iziešanai no iestādes slimnīcas īpaši motivē tos, no kuriem grib tikt vaļā.”
“Izvērtēt un iepazīt šos cilvēkus – fantastiska pieredze! Kādu talantu tikai viņiem nav! Kāds krustdūrienā izšuj darbus, ka izskatās kā gleznoti, cits tamborē mežģīnes.”
“Ar garīgās attīstības traucējumiem – ļoti labestīgi. Kā mazi bērni. Un kā viņi mīl kaķus!”
“Pēc sarunām ir viegluma sajūta, pat pacilājums.”
“Smagumu rada cilvēku dzīvesstāsti – kā viņi nokļuvuši tur, kur ir. Iestādēs atrodas daudzi gudri un izglītoti cilvēki. Kādam mīļotā izdarījusi pašnāvību, citam nodegusi māja. Kādā brīdī viņi ir salūzuši.”
“Viņu vietā varētu atrasties jebkurš no mums.”
atversirdi.lv 