Mirkļi no atklāšanas svētkiem…

Jelgavā darbojas jauns dienas aprūpes centrs – pieaugušajiem ar smagiem traucējumiem. Šaubu nav: šī vieta ir īpaša, jo mainījusi dzīvi virknei cilvēku. Un tas liek aizdomāties.

Pirmā epizode. Atziņa par grūtumu un vieglumu.

“Vai nav grūti šeit strādāt?” jautājam jaunajām meitenēm, uz kuru pleciem gulstas aprūpes centra ikdiena. Kaut arī oficiālā atklāšana ir tikai tagad, centrs Jelgavā darbojas kopš septembra sākuma. Jau nākamajā dienā pēc atvēršanas noslēgti pirmie divi līgumi, un tagad centru apmeklē septiņi jaunieši ar smagiem traucējumiem. No dažiem nedrīkst novērst skatienu ne uz mirkli. Darbs rit pilnā sparā.

“Grūti? Nē, nav!” viņas pārsteigtas purina galvas, un vadītāja, brīdi padomājusi, piebilst: “Tie, kas meklē vieglumu, pat neiedomātos nākt šeit strādāt.”

Tā noteikti ir.

Otrā epizode. Kur gan ir centra iemītnieki?

Dodoties uz atklāšanas svētkiem, bijām pārliecināti, ka satiksim centra iemītniekus. Pareizāk sakot, pat nepieļāvām citu domu. Būtu tikai dabiski, ja viņi sēdētu līdzās apmeklētājiem, arī augstām amatpersonām. Bet varbūt tikai mums, projekta “Atver sirdi Zemgalē” komandai, kas tikusies ar daudziem un dažādiem cilvēkiem, tas šķiet pats par sevi saprotams.

Jaunieši esot sporta nodarbībās. Kad ejam prom, viņi bariņā stāv pie zāles lielā loga un nolūkojas viesos, kas dodas mājup. Izskatās, ka daudz vairāk par sportu viņus interesē cilvēki.

Trešā (aizkustinošākā) epizode. Mammas runa.

Irēna ir Nila mamma, un Nils ir viens no septiņiem. “Nils ir spicākais čalis Jelgavā,” viņa saka, un zāle atsaucīgi smejas. Tie nav tikai skaļi vārdi. Irēnas un citu vecāku neatlaidības rezultātā bērniem ar traucējumiem pilsētā pavērušās vairākas iespējas – iet uz bērnudārzu, apmeklēt skolu, tagad – arī dienas centru. Ieguvēji ir daudzi. Vecāki var mierīgu sirdi strādāt, zinot, ka viņu pieaugušie bērni labi pavada laiku. Jēgpilni un priekpilni.

    “Mūsu bērni citus cilvēkus jūt bez vārdiem.”

“Mēs esam ļoti, ļoti pateicīgi,” saka Irēna. “Ir piepildījies liels sapnis. Kad mans bērns bija mazs, es un citi vecāki domājām, ko gan iesāksim. Mūsu bērni aug, mēs kļūstam vecāki… Kas ar viņiem notiks? Bija bailīgi par to pat domāt. Vēl pirms diviem gadiem es, būdama “Saulesbērns” vadītāja, runāju par centra izveidi un pastāvēju uz to, ka tam jāatrodas Lediņos. Bet Rāviņa kungs atbildēja: “Dienas centra tur nebūs nekad!” Dusmīga aizgāju prom… Bet viņš pateica būtisku atziņu: “Trakajiem pieder pasaule, un mēs darīsim visu, lai šiem cilvēkiem būtu labi.” Un jūs turējāt savu solījumu, paldies par to!

Mūsu bērni citus cilvēkus jūt bez vārdiem. Viņu vibrācijas ir tik augstas, ka pietiek paskatīties, lai acumirklī novērtētu – gribu vai negribu kontaktēties. Kad manam bērnam, kamēr strādāju, uz dienas centru pakaļ ierodas Nila māsiņa un asistents, viņš negrib doties uz mājām. Tas pasaka visu. Centra meitenes ir eņģeļi, kas atsūtīti mūsu bērniem, un mēs viņām uzticamies pilnībā. Paldies – jūs esat darījušas mūsu jauniešus laimīgākus. Un mūs, vecākus, arī.”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: