Kā darbs atrod cilvēku

Labākajā gadījumā garīgi atpalikuši vai psihiski slimi cilvēki mūsos raisa līdzjūtību. Sliktākajā – bailes un agresiju. Kamēr mēs Latvijā vēl risinām pašus vienkāršākos jautājumus (tā sakot: kā pret viņiem izturēties; vai viņi mani neapdraud?), citviet pasaulē, piemēram, Vācijā, cilvēki ar garīgajiem traucējumiem iet uz darbu un maksā nodokļus. Un nedomājiet – ne jau zeķu adīšana vai izšūšana ir viņu galvenā nodarbe.

Iecere uzrakstīt par sociālo uzņēmējdarbību Vācijā radās pēc konferences apmeklējuma. Tās tēma – “Inovatīvi aspekti personu ar garīga rakstura traucējumiem aprūpē un nodarbinātībā (Vācijas un Latvijas pieredze)” – nebūt nesolījās būt elpu aizraujoša. Bet tieši tāda tā izrādījās. Klausoties, ko stāsta uzņēmēji un sociālie darbinieki no Vācijas, atkal un atkal prātā nāca doma: “Kaut to dzirdētu amatpersonas, kas pieņem lēmumus! Lūk, skaidrs un veiksmīgs piemērs, kā, pārliekot akcentus un mainot likumdošanu, izveidot plaukstošu sociālo uzņēmējdarbību.”

Ne klienti, bet darbinieki

Vācijā dzīvo 7,5 miljoni cilvēku ar smagiem garīgajiem traucējumiem, un viņu skaitam atbilstošs ir arī sociālo uzņēmumu daudzums – veseli 720. Kā stāsta sociālā uzņēmuma vadītāja Klaudija Klī (Claudia Klee), kopumā tajos nodarbināti aptuveni 70 tūkstoši darbinieku. Te nu jāpiemin, ka Vācijā ar vārdu “darbinieki” neapzīmē, kā varētu šķist, cilvēkus, kas strādā ar garīgi slimajiem, bet gan pašas personas ar veselības traucējumiem. It kā sīka nianse, tomēr tā rāda attieksmi – šos cilvēkus neuztverot kā nastu nodokļu maksātājiem, bet gan kā sabiedrības daļu, kas dod savu ieguldījumu valsts ekonomikā. Turklāt tiek pieņemts, ka viņi tikai šobrīd nespēj (vēl nespēj vai vairs nespēj) strādāt brīvajā darba tirgū, toties nākotnē, iespējams, būs konkurētspējīgi ar veselajiem. Teiksit, pārāk optimistiski? Iespējams, bet dažiem tas patiesi izdodas.

Motivācija uzņēmējiem

Vācijā likumdošana nosaka, ka itin visiem uzņēmumiem jānodarbina personas ar invaliditāti. Pretējā gadījumā spēkā stājas sods, turklāt gana liels (starp citu, tādējādi iekasēta nauda paliek turpat – sociālajā jomā), savukārt tām ražotnēm, kas slēdz līgumu ar sociālo uzņēmumu, pienākas izdevīgas nodokļu atlaides. Tomēr, kā uzsver Klaudija, bailes no soda un garantētie labumi ir tikai divi no iemesliem (kaut arī būtiski!), kāpēc uzņēmēji ir atsaucīgi un ievēro likumā prasīto. Ne mazāk svarīgs ir fakts, ka lielākā daļa cilvēku ar invaliditāti ir labi darbinieki, jo ļoti vēlas strādāt. “Viņi darbu izpilda precīzi, viņu radītie produkti ir kvalitatīvi,” ar pārliecību saka Klaudija.

Viens sociālais uzņēmums pastāvīgi sadarbojas ar gana daudzām ražotnēm – no piecpadsmit līdz divdesmit, tostarp arī ar lieliem un populāriem uzņēmumiem. Piemēram, Klaudijas pārstāvētās iestādes pakalpojumus izmanto “Rolls-Royce”, un darbinieki no sirds lepojas ar to, ka strādā ekskluzīvā zīmolā. (Viņi gatavo iepakojuma kastes, bet tas lepnumu nemazina.)

Īpaši neiedziļinoties, varētu šķist, ka šādā sistēmā cilvēki tiek pielāgoti konkrētiem darbiem – proti, tiem, par kuru izpildi uzņēmums noslēdzis līgumus; kā nekā viņiem – ar iedzimtiem vai iegūtiem veselības traucējumiem – taču jāpriecājas par jelkādu iespēju strādāt… Nebūt ne. Shēma darbojas pretēji: pamatu pamatos sociālais uzņēmums sniedz pakalpojumu – īstenot nodarbinātību, un ikvienam, kurš tajā vēršas, tiek piemeklēta nodarbe, kas viņu interesē un kuru paveikt ir pa spēkam. Tā kā vienam sociālajam uzņēmumam ir daudz līgumu, darbu var atrast katram. Labi, gandrīz katram. Klaudijas uzņēmumā strādā 450 darbinieku, un no tiem 35 cilvēki ar ļoti smagiem traucējumiem laiku pavada uzņēmumā izveidotajā dienas centrā. Skaidrs, ka viņu galvenais mērķis nav produktivitāte, tomēr pat viņi pamanās strādāt. Kaut vai šķirojot skrūves, kas nepieciešamas pasūtījumu izpildei, lai “būtu sasaistē ar pārējo uzņēmumu”, piebilst Klaudija.

Vācijas pieredze izklausās pārliecinoši, tomēr rodas daudzi jautājumi. Kā cilvēki ar garīgajiem traucējumiem nonāk sociālajā uzņēmumā? Kā reāli – taustāmi un praktiski – tiek organizēts darbs? Vai cilvēki dodas uz uzņēmumiem? Kur viņi strādā? Vai viņiem pielāgo iekārtas, vai arī viņi iemanās apieties ar iekārtām, kas radītas veseliem cilvēkiem?

Pirmie soļi

Vācijā taciņa uz sociālajiem uzņēmumiem laika gaitā ir gludi iestaigāta. Sistēma strādā efektīvi: jau mācību laikā jaunieši ar garīgajiem traucējumiem viesojas un iziet praksi uzņēmumos, un, tiklīdz skola pabeigta, tā, lieki nekavēdamies, dodas pieteikties darbā. Pirmie trīs mēneši ir adaptācijas jeb pielāgošanās laiks. Jaunietis iejūtas neierastajā lomā, apmeklē potenciālo darbavietu, izzina savas spējas, izprot vēlmes un iespējas. Kad trīs mēneši pagājuši, kopā ar atbalsta personu tiek pieņemts lēmums, vai noskatītais darbs būs īstais. Ja ne, cilvēks izmēģina citu jomu vai citu uzņēmumu – un tā līdz brīdim, kad darbavieta atrasta. Jūs domājat, ka tad sākas darbs? Maldāties! Ar to brīdi sākas 24 mēnešu aroda apmācības kurss, turklāt visas izmaksas sedz valsts nodarbinātības aģentūra. Prasmes, kuras cilvēks apgūst šajā laikā, ir visdažādākās – kāds iemanās apieties ar sarežģītu iekārtu, savukārt cits – salocīt papīra salvetes. Šis ir arī laiks, kad cilvēks paplašina savu redzesloku (piemēram, ja plānots strādāt ar kokmateriāliem, viņš uzzina visu par koku – kur un kā tas aug, kā nonāk līdz ražotnei, ko no šī materiāla iespējams pagatavot), mācās, kā komunicēt ar darba devēju un kolēģiem, kā arī izprot elementāro darba drošību – piemēram, nebāzt pirkstus elektrības rozetēs. Apmācībās netiek piemirstas arī radošas aktivitātes – kā nekā ikvienam dzīvē vajadzīgs arī prieks un rotaļīgums.

Tikmēr nesnauž arī atbalsta komanda. Viņu uzdevums: izdomāt un sagādāt resursus, kas palīdzētu cilvēkam strādāt. Teiksim, situācija: sievietei tiek plānots darbiņš – likt iepakojumā noteikta daudzuma salvetes, bet viņa… neprot skaitīt. Kā palīdzēt viņai veikt uzdevumu? Pirmā loģiskā atbilde, kas iešaujas prātā, – trūkstošās prasmes iemācīt, tomēr, iespējams, apgūt saskaitīšanu cilvēkam izrādītos par grūtu. Lūk, kā tas tika atrisināts: sievietei uz darba galda nolika tabulu ar piecpadsmit lodziņiem; uz katra viņa novietoja vienu salveti, un, kad tabula bija pilna, viņa zināja – vajadzīgais daudzums ir paņemts. Vienkārši, bet efektīvi.

Tomēr reizēm risinājumi prasa ne tikai radošu vai asprātīgu, bet arī tehnoloģiski sarežģītu pieeju – piemēram, konstruēt iekārtu, kas kompensē roku trūkumu. “Nepārspīlējot varu teikt, ka tā ir atsevišķa zinātne – izprojektēt, kā konkrētajam cilvēkam paveikt darbu,” stāsta Klaudija.

Kā viss notiek

Tātad – cilvēks ir guvis atbalstu: izvēlējies amatu, iemācījies visu nepieciešamo, saņēmis viņam radītus resursus… Kas notiek tālāk?

Daļu cilvēku nodarbina pats sociālais uzņēmums. Kāds darbinieks tīra telpas vai sagaida apmeklētājus reģistratūrā, cits saklāj galdu, vēl kāda pienākums ir konkrēts, bet atbildīgs – sekot līdzi, lai labierīcības telpās neaptrūktos tualetes papīra. Parasti sociālajam uzņēmumam pašam pieder vairākas ražotnes – piemēram, Klaudijas uzņēmums kūrē bistro un pat galdniecību. Cilvēki gatavo ēst, apkalpo vietējos iedzīvotājus, un bistro ir labi apmeklēts, savukārt galdniecībā top jaunas lietas – tādas kā iepakojuma kastes, rotaļlietas, iekura skaliņi vai namiņi kukaiņiem (tos izvieto urbānajā vidē, tādējādi līdzsvarojot ekosistēmu). Tikmēr daļa uzņēmuma darbinieku – 28 cilvēki – dodas uz darbu ārpusē un plecu pie pleca ar pārējiem darbiniekiem strādā atvērtajā darba tirgū, piemēram, izjaucot elektropreces, šķirojot detaļas, arhivējot vai iznīcinot dokumentus (lielākoties īpaši slepenus). Atkarībā no tā, kādi ir pasūtījumi, sociālais uzņēmums arī iegādājas iekārtas un veido speciālas darbnīcas.

Parasti darbs norisinās grupās, kas sastāv no 14 cilvēkiem un viena grupas vadītāja – pretēji gaidītajam, viņš nav sociālais darbinieks vai citas palīdzošas profesijas pārstāvis, bet gan cilvēks ar tehnisku izglītību, kurš gadu papildus apguvis pedagoģiju un psiholoģiju. Tomēr fakts, ka atbalsta persona atrodas līdzās, vēl nenozīmē, ka viņš iesaistās ik uz soļa – palīdzīgu roku viņš sniedz vien brīdī, kad citādi nav iespējams. Ne velti Vācijā jau kopš mazotnes liels uzsvars likts uz neatkarību; nekas no tā, ko cilvēks varētu paveikt pats, viņa vietā darīts netiek. Tiesa, šķēršļus ceļā uz neatkarību mēdz likt vecāki, kas slimā bērna vietā gatavi darīt visu. “Darbs ar vecākiem nav viegls,” piekrīt Klaudija. “Un bieži vien vecāku viedoklis par neatkarīgu dzīvi atšķiras no pašu bērnu uzskatiem. Mēs tādos gadījumos sakām: “Viss, jūsu mazulītis ir izaudzis! Jums ir jālaiž viņš pasaulē.””

Darbs palīdz dzīvot

Nav jāmeklē zinātniski pierādījumi (kaut arī tādu netrūkst), lai pārliecinātos, cik lielu lomu ikviena cilvēka dzīvē spēlē sociālie kontakti, izaugsmes iespēja un notikumiem piesātinātas dienas. Citiem vārdiem sakot – iespēja dzīvot jēgpilni. Turklāt, izjūtot sevi kā daļu no sabiedrības, cilvēks ar invaliditāti būtiski ceļ savu pašvērtējumu. “Piekritīsit, pastāv milzīga atšķirība – vai cilvēks savā nodabā līmē aplikācijas, vai arī gatavo sveces, kas sniedz prieku citiem. Cilvēki sociālajos uzņēmumos strādā, nevis nodarbojas ar niekiem,” strikti uzsver Klaudija.

Vienlaikus cilvēks strādādams parūpējas par savu nākotni, neriskējot reiz kļūt par nastu – proti, par katru cilvēku ar invaliditāti, kas strādā, tiek veiktas sociālās iemaksas atbilstoši vidējai algai valstī. Un, kaut arī viņu ikmēneša alga ir gana pieticīga (vidēji 80 eiro, papildus saņemot piemaksas atkarībā no uzņēmuma peļņas, kā arī sociālos pabalstus), pēc divdesmit gadiem viņi var doties vecuma pensijā un baudīt godīgi nopelnīto, ik mēnesi saņemot 800 eiro lielu pensiju.

Vai tā reiz būs arī pie mums? Tikmēr Latvijā…

Arī Latvijā katram ir tiesības strādāt. Vismaz teorētiski. Kā nosaka Darba likuma 7. pants, “ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu”, tomēr ir vairākas nianses, kas skar cilvēkus ar garīgajiem traucējumiem. Pirmkārt, viņi var strādāt, ja ar tiesas lēmumu nav ierobežota viņu rīcībspēja. Realitātē šādi ierobežojumi pastāv gana bieži (parasti par tiem parūpējušies radinieki; ne vienmēr pamatoti), un tie var skart arī darbu. Citiem vārdiem sakot – ja aizbildnis uzskata, ka cilvēkam jāstrādā nav, viņš paliks tur, kur atrodas, – vienmuļās dzīves pašā viducī. Tieši beztiesība ir viens no iemesliem, kāpēc resursu centrs “Zelda” tik aktīvi iestājas par tā saucamo atbalstīto lemtspēju. (Sīkāk par to: https://atversirdi.lv/index.php/component/k2/item/15-kludities-ir-cilvecigi-ari-personam-ar-gariga-rakstura-traucejumiem)

Otrkārt, ja cilvēks diendienā mitinās aprūpes iestādē, bet viņš atrod darbu, aktuāls kļūst jautājums, vai viņam piemērotākā eksistences forma ir ikdiena aprūpes iestādē. Gan pēc likuma normām, gan pēc loģikas viņam vajadzētu pārcelties uz savu dzīvesvietu un saņemt atbalstu tur. (Jo, kaut arī cilvēks strādā, viņam, visticamāk, bez atbalsta neiztikt.) Tas ir viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc visā valstī sākusies desinstitucionalizācija – projekts, kas vērsts uz patstāvīgu dzīvi ārpus aprūpes iestādes. Tomēr jauni atbalsta pakalpojumi ir vēl tikai nākotnes vīzija – šobrīd tiek vākta informācija, kas cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem nepieciešams, lai viņi dzīvotu patstāvīgi. Un tas nozīmē vienu – lielākā daļa pašvaldību vēl nav gatavas sniegt cilvēkiem reālu atbalstu.

To visu saliekot kopā, sanāk, lūk, šāda situācija: cilvēki, mitinādamies aprūpes iestādēs, drīkst strādāt, tomēr… minimāli. Un pavisam noteikti ne pilnu darbalaiku; pretējā gadījumā viņi riskē zaudēt valsts nodrošinātu mājokli.

Vienlaikus prasībās sociālo pakalpojumu sniedzējiem noteikts, ka ilgstošas aprūpes iestādēs “jānodrošina darba prasmju saglabāšana, atjaunošana vai apgūšana atbilstoši (..) individuālajā plānā paredzētajam”. Ja darbs nav vērsts uz peļņu, bet uz nodarbinātību, to par algotu darbu neuzskata. Tā nu Latvijas aprūpes iestādēs aiz slēgtām durvīm top skaisti šedevri – izšūtas vai zīmētas gleznas, rūpīgi šūdinātas vai kokā darinātas rotaļlietas, adījumi, rotājumi… Bieži vien darinājumi ir tik virtuozi, ka raisa apbrīnu. Bet arī neizpratni, kāpēc cilvēki, kuriem liktenis dāvājis veiklus pirkstus un mākslinieciskuma izjūtu, nedrīkstētu ar to pelnīt.

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka tuvākajos mēnešos Latvijā sāksies sociālās uzņēmējdarbības pilotprojekts. Atliek cerēt, ka tā gaitā radīsies arī skaidrība, kādus soļus spert, lai līdz darba tirgum nonāktu cilvēki, kuriem šobrīd uzsākt darbu – turklāt saņemot algu! – šķiet tikpat neiespējami, kā aizlidot līdz Mēnesim.

Cilvēku ar garīgajiem traucējumiem meistardarbi no Latvijas aprūpes iestādēm: FOTO GALERIJA

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: