Zemgales Plānošanas reģiona projekts “Atver sirdi Zemgalē” jeb deinstitucionalizācija turpina virzīties uz priekšu. Nesen sabiedrība tika iepazīstināta ar bērnu aprūpes iestāžu reorganizācijas plāniem (to sākotnējā versijā), kurus izstrādājusi SIA “AC Konsultācijas”.
Iedomājoties par bērnunamu, katrs to iztēlojamies citādu – atkarībā no saviem priekšstatiem un pieredzes. Kā mēs, darbojoties projektā “Atver sirdi Zemgalē”, esam pārliecinājušies – realitātē katrs no astoņiem reģiona bērnunamiem ir visnotaļ atšķirīgs.
Tie ir mazi un lieli.
Mājīgi un emocionāli atsvešināti.
Starp citām mājām un meža vidū.
Ar padsmit bērniem un ar – piecdesmit.
Turklāt ikvienā no aprūpes iestādēm strādā dažādi cilvēki, un viņu attieksmi pret bērniem veido gan pašu rakstura īpašības, gan vadītāja rādītais piemērs.
Pēc “AC Konsultācijas” speciālistu domām, kādā bērnunamā nevajag uzlabot neko (tiesa, tādu ir maz), savukārt citā jāmaina gan aprūpes modelis, gan jāapmāca personāls. Kāds varētu iebilst: “Bet kāpēc jāpārveido? Vai vienkāršāk nav slēgt un bērnus pārvietot uz ģimenēm?” Visticamāk, tuvākajās desmitgadēs (vai pat ilgāk) bērnunami Latvijā turpinās eksistēt.
“Visticamāk, tuvākajās desmitgadēs (vai pat ilgāk) bērnunami Latvijā turpinās eksistēt.”
Pirmkārt, gan valsts, gan pašvaldību līmenī vēl krietni jāpiestrādā pie profesionālu audžuģimeņu izveides; otrkārt, ne visiem bērniņiem – jo sevišķi ar veselības traucējumiem – audžuģimeni iespējams atrast ātri, un, treškārt, kāds no pusaudžiem pats varētu gribēt dzīvot bērnunamā, bet ne ģimenē.
Līdz ar to bērnu aprūpes iestādēm jābūt pēc iespējas labākām – ar šo apzīmējumu saprotot vietu, kurā uzturēties ir dzīves nepieciešamība, bet ne – sods.
Lūk, kādi šobrīd, apkopojot speciālistu teikto un pašu redzēto, ir lielākie Zemgales reģiona bērnunamu trūkumi.
Maz aprūpētāju.Kaut arī, no malas raugoties, liekas citādi (bērnunami šķiet pārpildīti ar darbiniekiem), patiesībā cilvēku skaits, kas rūpējas par vienu bērnu vai iesaistīti tā atveseļošanā, ir neliels: vidēji 0,67 uz vienu bērnunama iemītnieku.
Dažviet bērnunami atrodas nomaļās vietās. Daudzas aprūpes iestādes savulaik celtas ar domu, ka cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem* un bāreņiem jādzīvo pēc iespējas tālāk no “normālās” sabiedrības. Tā, piemēram, aprūpes centrs “Saulstari” izveidots skaistā vietā, tomēr no tuvākā apdzīvotā ciemata to šķir 10 – 15 kilometri. Daudzviet arī transports uz un no aprūpes iestādēm kursē reti, un ceļi ir sliktā stāvoklī.
Dzīve lielā aprūpes iestādē ir dārga. Pieminēsim objektīvus skaitļus. Ēku uzturēšanas izmaksas uz vienu bērnu ir augstas: no 708 eiro līdz pat 1594 eiro gadā. Pieskaitot personāla atalgojumu, mēnesī katrs bērns, dzīvodams aprūpes iestādē, izmaksā vismaz 800 eiro.
Neviens no astoņiem reģiona bērnunamiem neatbilst visām Būvniecības likuma pamatprasībām. Ir daudz, ko uzlabot. Kaut arī, lai samazinātu izmaksas par siltumenerģiju, bērnunamos mainīti logi un radiatori vai siltināti bēniņi, pilnībā enerģijas ekonomijas un siltuma izolācijas prasībām atbilst tikai viena iestāde; neviens no bērnunamiem nav domājis par aizsardzību pret trokšņiem; ne visas institūcijas atbilst ugunsdrošības, lietošanas drošības un pieejamības prasībām, kā arī higiēnas, veselības un vides normām. Lietusūdeņi daudzviet plūst uz ēku pamatiem, un siltummezgli būvēti pavirši, kā arī tiek izmantoti par noliktavām. Par laimi, vismaz stipras un stabilas ir visas būves. Bet, kā jau noskaidrojām, – dārgas gan.
Ko darīt tālāk?
Kā rāda pētījums „Ārpusģimenes, aprūpes (ārpusģimenes aprūpes iestādes, audžuģimenes, aizbildnība) un adopcijas sistēmas izpēte un ieteikumi tās pilnveidošanai”**, vairāk nekā puse bērnu, kuri dzīvo ārpusģimenes aprūpes iestādēs, nejūtas pilnvērtīgi sagatavoti dzīvei – proti, viņiem nav zināšanu un iemaņu, lai dzīvotu patstāvīgi. Līdz ar to bērnunamu reorganizācijas plānu veidotāji uzsver, ka lielajām bērnu aprūpes iestādēm steigšus jāatbrīvojas no institūcijas gara, kas tajās valda. Nepieciešamību pēc pārmaiņām nosaka gan ANO konvencija par bērna tiesībām***, gan Eiropas Savienības vadlīnijas par pāreju no institucionālas formas uz ģimeniskai videi pietuvinātu****. Citiem vārdiem sakot, – ja bērnam nav iespējams atgriezties savā ģimenē vai nonākt audžuģimenē, viņam vajadzētu uzturēties mājoklī, kas ir pēc iespējas līdzīgāks parastām mājām. Aprūpes iestādēm būtu jāpamet milzīgās, emocionāli aukstās telpas, pārceļoties uz dzīvokļiem vai privātmājām, tādējādi samazinot arī apsaimniekošanas izmaksas.
“Aprūpes iestādēm būtu jāpamet milzīgās, emocionāli aukstās telpas.”
Grupām jābūt nelielām – ne vairāk par astoņiem bērniem katrā, savukārt vienā ēkā – ne vairāk par trim grupām. (Tiesa, jāņem vērā, kur iestāde atrodas. Ja ciematā ar nelielu iedzīvotāju skaitu, tad arī trīs grupas vienuviet radīs bērnunama atmosfēru, savukārt blīvi apdzīvotā pilsētā tās dabiski iekļausies sabiedrībā.) Vēlams, lai tuvumā kūsātu dzīve – būtu pieejami pakalpojumi un sastopami cilvēki. Tomēr vienlaikus jāpatur prātā nākotnes vīzija, bērnu izmitinot pēc iespējas tuvāk viņa izcelsmes ģimenei – kā nekā ideālajā gadījumā viņš atgriezīsies tajā. Ikdienas dzīvei vajadzētu ritēt tik dabiski, cik vien iespējams, – kā ģimenē, bet ne iestādē, kur viss tiek pasniegts gatavs. Doties iepirkties, mācīties apieties ar naudu, gatavot ēst, tīrīt māju – tas viss piederas pie “normālas” ikdienas un veido reālu izpratni par dzīvi.
Teiksit – kas notiks ar personālu? Tas šajā stāstā ir sarežģītākais. Jaunajā modelī arī aprūpes personām būs jāstrādā citādi – no iestādes darbinieka domāšanas veida pārejot uz ģimeniskāku attieksmi. Daļa darbinieku – 12 % – jau tagad atzīst, ka strādāt ar bērniem turpmāk nevēlas; un 15 % nejūtas droši, ka to gribētu. Vai visi pārējie saprot, ko nozīmē uz bērniem orientēta pieeja un ģimeniskai videi pietuvināta aprūpe? Iespējams, kāds no viņiem ne, jo ilgstošs darbs lielā iestādē maina uztveri. Kā norāda speciālisti, daudziem darbiniekiem svarīgi uzlabot saskarsmi, izprast, ko nozīmē emocionāla audzināšana un piesaiste, kā arī mazāk domāt par sekām un sodu, savukārt lielāku vērību pievērst cēloņiem, kas izraisījuši nevēlamo uzvedību… Kā nekā viņu rokās likta milzīga atbildība.
Daudz mājasdarbu
Reorganizācijas plāni vēl tiks papildināti, un jau tagad iestādēm un pašvaldībām ir pārpārēm mājasdarbu. Viens no svarīgākajiem – kā strādāt ar bērna izcelsmes ģimeni un kā piesaistīt un motivēt audžuģimenes. Varam ņemt piemēru no Rīgas pašvaldības, kura jau tagad par katru bērnu, kas uzņemts audžuģimenē, papildus maksā 200 eiro. Grozies, kā gribi – tas ir gan lētāk, gan cilvēciskāk par bērna ievietošanu lielā aprūpes namā. Pagaidām Zemgales reģiona pašvaldības neplāno samazināt vietu skaitu iestādēs, savukārt par ERAF (Eiropas Reģionālā attīstības fonda) līdzekļiem sadzīves apstākļus varēs uzlabot krietni mazākam bērnu daudzumam. Tas ir svarīgs uzdevums, kas vēl jārisina.
Vienlaikus ir jāsaprot, kādi pakalpojumi bērniem būs vajadzīgi, kas un kur tos sniegs, kādi darbinieki jāpiesaista (un kādi jaunajā modelī kļūs lieki), kā uzlabot infrastruktūru, kādus pakalpojumus piedāvāt lielajās ēkās, kur iepriekš dzīvojuši bērni, kā sadarboties ar citām reģiona pašvaldībām… Lieki piebilst, ka mājasdarbu šobrīd netrūkst. Galvenais, lai, tos pārdomājot un gatavojot, prātā nepārtraukti pulsētu vissvarīgākais aspekts. Nē, ne jautājums, kā dabūt naudu no Eiropas Savienības, lai izremontētu bērnunamu ēkas.
Cits. Pilnīgi cits.
Proti – kā mums kopīgiem spēkiem uzlabot bērnu dzīvi.
Atsauces:
*http://www.lm.gov.lv/upload/iepirkums_c/nolikums8.pdf
**http://www.bti.gov.lv/lat/arpusgimenes_aprupe/statistika_un_petijumi/?doc=1877&page=
***https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1150
****http://www.deinstitutionalisationguide.eu/wp-content/uploads/2016/04/GUIDELINES-Final-English.pdf
atversirdi.lv 