16. maijā norisinājās divu Saeimas komisiju – Sociālo un darbu lietu, kā arī Cilvēktiesību komisijas – kopsēde. Tikušies ar mērķi pārrunāt situāciju Jelgavas bērnunamā un bērnu aprūpes sistēmā kopumā, deputāti secināja: likumos viss ir pareizi; problēmas rodas cilvēku attieksmes un likumu interpretācijas dēļ.
Sēdē piedalījās arī mūsu projekta “Atver sirdi Zemgalē” vadītāja Dace Strautkalne.
Uz Saeimas komisiju kopsēdi daudzi lika lielas cerības – pienācis laiks kādam risinājumam. Kā nekā jau mēnesi tā saucamā “Jelgavas bērnunama lieta” (stāstam visā tā garumā var izsekot šeit) ir karsta tēma medijos. Informācijas šajā laikā izskanējis daudz un tā bieži vien bijusi pretrunīga – piemēram, Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš apgalvojis, ka Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija vardarbību bērnunamā nav apstiprinājusi, savukārt pati iestāde A. Rāviņa paziņojumu nodēvējusi par “nepatiesu” (lasīt šeit), jo turpinās lietvedība pret divām aprūpes iestādes darbiniecēm. Joprojām pašvaldībā nav arī pieņemts lēmums, vai bērnunama vadītājai Maijai Neilandei būtu jāpamet ieņemamais amats, vai arī ne.
Uz sēdi bija aicināti arī tie biedrības “Bērni bērniem” pārstāvji, kuri Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai ziņoja par pārkāpumiem. Diemžēl viņi pie vārda netika un kopumā notiekošo vērtē kā cīņu starp iestādēm, turklāt, viņuprāt, šajā cīņā tiek pazaudēts galvenais, par ko vajadzētu domāt, – par bērniem. “Sajutu tādu milzīgu bezspēcības sajūtu,” sarunā ar medijiem neslēpa biedrības valdes locekle Ieva Kalniņa. “Tas ir ziņojums visai sabiedrībai: labāk nesakiet neko, labāk pieņemiet visu, kā ir, nesūdzieties!”
“Mums katram jāpārskata sava vērtību sistēma un jāpārstāj meklēt atrunas, kāpēc kaut ko nav iespējams izdarīt.”
– Dace Strautkalne
Tiesa, kā norāda Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, kopumā valstī pieaug uzsākto administratīvo lietu skaits par vardarbību pret bērniem – šī gada pirmajos mēnešos to ir vairāk nekā 2015. gadā kopā un teju tikpat daudz kā iepriekšējā gadā kopumā. Tomēr, kā uzsvēra inspekcijas vadītāja Ilona Kronberga, ne cīņa ar sekām ir galvenais, par ko būtu jādomā: “Sodīšana ir bezspēcības pazīme. Ir jāstrādā preventīvi. Jāveicina cilvēku spējas pašiem sevi kontrolēt un atbildēt par rīcību.”
Arī projekta “Atver sirdi Zemgalē” vadītāja Dace Strautkalne uzskata, ka notikušais jāņem vērā, lai novēstu kļūdas nākotnē. “Pēc sēdes jūtos vēl vairāk pārliecināta par to, ka deinstitucionalizācijas process ir ļoti nepieciešams. Mūsu projekts ir reālākā iespēja, kā uzlabot dzīvi bērniem, kas atrodas ārpusģimenes aprūpē,” saka Dace Strautkalne. “Un tas nozīmē, ka mums ir jādomā gan plašāk, gan arī niansētāk – pirmkārt, ne tikai jāveido jauns modelis – ģimeniskākas aprūpes iestādes, bet arī rūpīgi jāizvērtē, kādi speciālisti jaunajās sienās strādās, un jāsniedz viņiem profesionāls atbalsts. Otrkārt, ja daudzi bērni nevar atgriezties mājās vai nonākt audžuģimenēs, jo trūkst sociālo darbinieku, kas palīdzētu to risināt, jāpalielina darbinieku skaits vai citādi jāsadala administratīvie pienākumi. Nevar būt tā, ka ar ģimeni neviens nestrādā, jo, lūk, visiem enerģija un laiks jāiegulda papīru aizpildīšanā! Un, treškārt, mums katram jāpārskata sava vērtību sistēma un jāpārstāj meklēt atrunas, kāpēc kaut ko nav iespējams izdarīt. Nē, mums visiem ir jādomā, ko spējam paveikt. Tas, ko varu darīt es – vadīt projektu, tiecoties uz vislielāko mērķi: lai visi, pilnīgi visi Zemgales plānošanas reģiona bērni varētu dzīvot ģimenēs. Es ticu, ka tas būs iespējams.”
Sēdes turpinājums gaidāms pēc vasaras – septembrī.
Foto: Reinis Inkēns, Saeimas Kanceleja, autortiesības pieder Saeimas Administrācijai; foto avots: www.flickr.com
atversirdi.lv 