“Ir pienācis laiks runāt”

Vispār mums šo sarunu nevajadzētu publicēt. Ne visos aspektos tā saskan ar oficiālajām deinstitucionalizācijas nostādnēm – piemēram, jautājumā par aprūpes iestādēm vai audžuģimeņu popularizēšanu.

Bet mēs esam drosmīgi un nevairāmies pieskarties sarežģītām tēmām. Jo tāda ir visa dzīve. Ne melna un ne balta, bet daudzkārt krāsaināka.

Un patiesība, kā zināms, dzimst pretrunās un diskusijās.

Tāpēc – lai laba lasīšana!

Mūsu prātos netrūkst stereotipu par bērniem, kurus pametuši vecāki. Minēsim kaut vai trīs. Pirmais: galvenais, kas viņiem vajadzīgs, – mīlestība. Otrais: bērnunami nav piemēroti nevienam – visiem jāaug ģimenēs. Un trešais: jo ātrāk bērns aizmirsīs vecākus, kas viņam nodarījuši pāri, jo labāk.

Nekas no tā neatbilst patiesībai.

Vismaz tā uzskata audžuģimeņu aprūpes speciālists, vadošais treneris un fonda Op Kleine Schaal (Nīderlande) direktors Robs van Pagē (Rob van Pagée), kurš vairākas reizes gadā ierodas Latvijā, lai apmācītu topošos un esošos audžuvecākus.

Sarunā piedalās Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas programmu vadītāja Linda Zīverte, ģimenes modeļa aprūpes speciāliste, ģimenes psihoterapeite un mediatore Dace Beināre un Inese Fecere-Antipina, biedrības Azote dibinātāja un piecu bērnu audžumamma.

Rob, vai esat viesojies kādā no lielajām bērnu aprūpes iestādēm Latvijā?

Nē, bet dzīves laikā esmu redzējis daudz aprūpes iestāžu. Lielākoties tās visur pasaulē ir līdzīgas.

Vai, jūsuprāt, tādas iestādes var nodrošināt bērnam to, kas viņam nepieciešams?

Protams! Nedomāju, ka aprūpes iestādē to iespējams paveikt izcili, bet arī tā spēj sniegt pēc iespējas labākus apstākļus. Dažkārt dēļ visa, kas ar bērniem noticis, viņi nespēj dzīvot īstā ģimenē. Kāpēc? Tas viņiem būtu pārāk sāpīgi. Viņi piedzīvojuši tādas ciešanas, ka nespēj izturēt ciešas attiecības. Var jau teikt, ka institucionālā aprūpe ir slikta, savukārt dzīve audžuģimenēs – laba. Tā nav taisnība. Šādi apgalvojumi ir pārāk vispārīgi. Galvenais, pēc kā mums būtu jāvadās, – pēc bērna vajadzībām. Ja dzīve ģimenē viņam nav emocionāli piemērota, viņam vajadzīga dzīvesgudra un saudzīga aprūpe institūcijā. Šī iemesla dēļ bērnu aprūpes iestādes pastāvēs vienmēr.

Vai saprotu jūs pareizi – jūs sakāt, ka dažos gadījumos aprūpe institūcijā ir vēlamāka par bērna ievietošanu audžuģimenē?

Robs van Pagē:Es teiktu tā: arī Latvija ir parakstījusi ANO konvenciju par bērna tiesībām, un šajā dokumentā, kā arī saistītajos dokumentos, piemēram, vadlīnijās alternatīvajai aprūpei, teikts, ka vislabākie apstākļi, kādos bērnam augt, ir viņa paša ģimene. Ja tas nav iespējams, nākamais solis, kuru spert, – sniegt daudz atbalsta, lai bērns šajā ģimenē tomēr varētu palikt. Ja arī tas nav iespējams un bērns no mājām jāizņem, nākamais labākais modelis – pēc iespējas ģimeniskāka vide. Ja arī tas neatbilst iespējām vai bērnam tāds modelis neder, viņš jāizmitina institucionālā aprūpes iestādē. Protams, iestādei jābūt pēc iespējas mazākai – ne jau ar 300 bērniem!

Vēlams, ar astoņiem bērniem vienā grupā.

Arī astoņi ir daudz. Reizēm der tikai četri vai vēl mazāk.

Manuprāt, šādā veidā mums būtu jādomā. Ja arī bērns jāšķir no vecākiem, cilvēkiem, pie kuriem viņš nonāk, savā rīcībā jāatspoguļo un no sirds jāatbalsta ģimeniskās saiknes. Lai nebūtu tā: mums tagad tev ir jauna, brīnišķīga dzīve, ko piedāvāt! Nē, tā ne… Ikvienam cilvēkam dzīvē ir tikai viens tēvs un viena māte.

Atceros kādu meitenīti, kas bija ievietota ģimeniskā aprūpes iestādē – varētu teikt, lielā privātmājā. Viņai tēvs bija nodarījis pāri, tostarp seksuāli izmantojis. Seksuāla vardarbība – piekritīsit, tas ir briesmīgi, un meitenīte savās mājās vairs atrasties nevarēja. Tajā pašā laikā viņai bija tikai viena vienīga doma – kad es varēšu redzēt savu tēvu?! Skaidrs, ka tā ir negatīva piesaiste un ar to daudz jāstrādā, bet – teiksim, kā ir! – nav viegli to mainīt. Šis piemērs skaidri ilustrē to, ka nekas nav labojams tikai ar aktīvu iejaukšanos – tā sakot, mēs tevi izņemsim no ģimenes, un viss būs labi, ja vien tu visu laiku nedomāsi par savu tēvu… Tiešām – visu laiku!

Ne velti Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācijas organizētajās apmācībās iekļauta arī sadarbība ar bioloģiskajiem vecākiem.

Dace Beināre: Tā ir viena no svarīgākajām audžuvecāku prasmēm. Apmācībās daudz runājam un spriežam par komandas darbu; diemžēl valsts līmenī darbs ar bioloģiskajiem vecākiem Latvijā nenotiek. Tiklīdz sociālais dienests secina, ka bērnam ģimenē atrasties nav droši, sākas darbības, lai viņu no vecākiem šķirtu. Bet kas tiek darīts, lai ģimeni atkal apvienotu? Ja to atstāj tikai uz audžuģimeņu pleciem… Tad tas nav godīgi un efektīvi. Praksē bieži redzam: no SOS audžuģimenes izņem un atdod bērnu bioloģiskajiem vecākiem, bet tā kā, viņam atrodoties audžuģimenē, ar vecākiem strādāts nav, pēc dažiem mēnešiem viņš no ģimenes tiek izņemts atkārtoti. Daži no “mūsu” bērniem no izcelsmes ģimenēm šķirti 23 reizes. Protams, sociālajā sistēmā var gadīties kļūdas, tomēr, ja tā notiek regulāri un bieži, tas norāda uz sistēmas nepilnībām un darbinieku neprofesionalitāti.

“Meitenīte kā koferis tika paņemta no vienas vietas un pārlikta uz citu. It kā viņai nebūtu atmiņas!”

– Dace Beināre

Esmu prātojusi – vai šķiršanās no audžuģimenes bērnam nav vēl viens zaudējums jau tā daudzo zaudējumu virknē?

Linda Zīverte: Var būt dažādi. Tas ir saistīts ar to, kāda audžuģimeņu aprūpes sistēma pastāv valstī. Piemēram, audžuģimene var būt risinājums tikai uz laiku – starpposms pirms došanās uz jaunām mājām vai atgriešanos ģimenē, un tās funkcija – sniegt pakalpojumu bioloģiskajai ģimenei. Tā ir viena no būtiskākajām audžuģimenes funkcijām. Taču var būt arī tādi gadījumi, kad audžuģimenes aprūpe ir ilglaicīga. Sistēmiski raugoties, ļoti svarīgi, kā tiek izvērtētas bērna vajadzības un pieņemts lēmums par viņam piemērotāko pastāvīgas aprūpes risinājumu.

Dace Beināre: Protams, bērnam rodas emocionāla piesaiste. Viņš pierod, un šķiršanās no audžuģimenes ir vēl viens zaudējums. Ir būtiski, vai un kā bērnam paskaidro, kas notiek, un vai viņam tiek dota iespēja tikties ar cilvēkiem, kas viņam ir svarīgi, – vai tie būtu vecāki, vai arī – audžuvecāki.

No psiholoģes prakses man prātā palikusi kāda meitenīte. Viņa bija četrus gadus nodzīvojusi audžuģimenē, un nu viņu adoptēja. Cilvēks, kurš gatavojās to darīt, pat neatbrauca ciemos pie audžuģimenes! Meitenīte kā koferis tika paņemta no vienas vietas un pārlikta uz citu. It kā viņai nebūtu atmiņas! Un viņa man stāstīja savas fantāzijas: cik ļoti gaida brīdi, kad izaugs un atradīs savu, kā viņa to sauca, tēti… Būtībā – audžutēti.  

No bērnu tiesību viedokļa raugoties, sociālajā sistēmā, kura pastāv mūsu valstī, ir ļoti daudz pārkāpumu. Labi, tagad mēs Latvijā no aprūpes iestādēm tiecamies uz audžuģimenēm, bet – kā tas notiks? Vai tiešām bērna vajadzības būs galvenās? Vai arī mēs automātiski pieņemsim, ka jebkura veida audžuģimene jebkurā reģionā, pat neņemot vērā, no kurienes bērns nācis, ir labākā izvēle?

Vai kāds maz izvērtē, ko bērnam vajag? Jā, sākumā bāriņtiesa, bet vēlāk? Pie mums atšķirībā no daudzām valstīm nepastāv aģentūras, kas uzņemas atbildību par visu procesu no sākuma līdz beigām: atlasa potenciālos audžuvecākus, saņem viņu novērtējumu no apmācību treneriem, seko līdzi, kas ar bērnu notiek tālāk. Nav pat viena cilvēka, kas sekotu līdzi, – arī viens būtu labi! Process ir ļoti sašķelts, līdz ar to bērnam nedraudzīgs. Protams, var jau atrunāties, ka mūsu sociālā sistēma ir noplicināta, ka nav naudas, un tomēr… Arī, iedodot daudz naudas sistēmai, kurā nevalda izpratne, rezultāta nebūs. Neesam nonākuši līdz citviet pasaulē skaidrai izpratnei par to, ka primāri vajadzētu parūpēties par bērnu, nevis censties saglabāt drošības izjūtu, katram sēžot savā institūcijā… Beidzot ir pienācis laiks par to visu runāt.

Inese Fecere-Antipina: Man tomēr šķiet, ka virzība ir pozitīva. Sekoju līdzi sociālajai jomai jau ilgi, un pirms dažiem gadiem neviens pat nerunāja par deinstitucionalizāciju. Jā, pārmaiņas nenotiek tik ātri, cik gribētos, bet soli pa solim uz priekšu iet. Vienkārši jāturpina strādāt. Nedrīkst padoties.

Dace Beināre: Domāju, ka sistēmai vajadzētu reaģēt aktīvāk. Tā ir ļoti kūtra. Bet stāsts taču ir par bērniem!

Attēlā: Robs van Pagē, Inese Fecere-Antipina un Dace Beināre

Rozā brilles un realitāte

Vai jūsu audžuģimeņu apmācība ir saistīta ar profesionālo audžuģimeņu kustību, kuru plānots izvērst Latvijā?

Linda Zīverte: Profesionālas audžuģimenes statuss Latvijā vēl nav likumdošanā noteikts, un izstrādāt jaunus Ministru kabineta noteikumus ir Labklājības ministrijas kompetencē. Šobrīd visiem, kuri vēlas iegūt audžuģimenes statusu, jāiziet Latvijā izstrādāta audžuģimeņu apmācības programma.

Mūsu programma ar to saistīta nav. Pirms kāda laika mēs paši, SOS bērnu ciematu asociācija, sākām meklēt programmu, ar kuru izglītot savas audžumammmas un auklītes. Kā nekā viens no pakalpojumiem, ko sniedz SOS bērnu ciematu asociācija, ir ilgstoša aprūpe. Nonācām pie PRIDE (Parent Resources for Information, Development and Education – aut.) jeb latviskojot – AIRI (Attīstība, informācija, resursi, izglītība vecākiem – aut.) programmas, un nopirkām tās licenci. Programma AIRI ir starptautiski atzīta un veiksmīgi darbojas daudzās pasaules valstīs. Programma vērsta uz to, lai, ejot cauri visām tēmām, cilvēks varētu pieņemt izsvērtu lēmumu kļūt vai nekļūt par audžuvecāku.

Bērnunamu vadītājas uzsver – audžuvecāki bieži atdod savus audzināmos. Tā kā jūs viņus apmācāt, droši vien zināt, kas ir biežākie klupšanas akmeņi.

Robs van Pagē: Audžuvecākiem ir jābūt trenētiem. Tieši to mēs arī darām – viņus trenējam. Varbūt potenciālais audžuvecāks domā: Ak, es esmu jauks cilvēks, man ir atvērta sirds, labi padodas audzināšana, es varētu uzaudzināt pārīti svešu bērnu… Bet bērns, kurš šķiet jauks un kuru viņš grasās pieņemt, jau neskaitāmas reizes atradies ļoti smagās situācijas. Ticiet man – tāpat vien no ģimenes nešķir! Jābūt patiesi nopietniem iemesliem. Līdz ar to – ja nu audžuvecāks šim jaukajam bērnam netīšām saplēstu pulksteni, vai viņš joprojām uzvestos jauki?

Lai saprastu, kā bērns jūtas, iztēlojieties situāciju: kaut kas jūsu dzīvē noticis, esat nonācis ārpus ierastās vides, bez atbalsta… Viss ir citādi nekā parasti. Ja jums ir līdzi kaut nedaudz naudas, varat kaut ko iesākt. Bet, ja neesat pieaudzis, bez iztikas līdzekļiem un nevarat itin neko šajā pasaulē ietekmēt, tad ir traki. Tādā izmisuma mirklī atnāk kāds svešinieks un laipni saka: “Hei, tu tagad dzīvosi te!” Kaut arī laipns, viņš tomēr ir svešinieks. Tā ir trauma, un pirmā nakts ārpus mājas ir briesmīga.

Tāpēc arvien biežāk un biežāk vispirms vēršamies pie ģimenes. Bērnam jau nav tikai tēvs un māte, parasti ir arī citi radinieki! Es te sēžu un runājos ar jums, bet patiesībā man apkārt ir vesels loks cilvēku. Un tas ir svarīgs loks. Ja ar mani kaut kas notiek, vērsieties pie viņiem! Bērnu gadījumā šis loks bieži vien ir apdraudēts vai jau pārrauts, bet sociālajai sistēmai būtu jāvelta enerģija, lai to atjaunotu. Tā sakot – hei, jūs, radinieki, mums ir problēma… nē, jums ir problēma. Jūsu bērns kļuvis par upuri tam, kas notiek. Vai mēs varētu sanākt kopā un radīt plānu, kā gan viņam palīdzēt? Risinot problēmu šādi, bērns daudzos gadījumos – ne visos, to es neapgalvoju! – var palikt ģimenes lokā, teiksim, tantes atbalstīts. Dariet to, pirms sagādājat bērnam vēl vienu traumu, pārvietojot uz citām mājām!

Inese Fecere-Antipina: Atbildot uz jautājumu par to, kāpēc audžuvecāki atdod bērnus, – cilvēki nav sagatavoti tam, kas sekos. Pati esmu to pieredzējusi. Kad vērsos pie psiholoģes, viņa mierināja, ka viss būs labi – tā sakot, audziniet viņu kā jebkuru bērnu! Bet tā nav. Bērns ir pārdzīvojis šausmas, kas atstājušas smagas sekas, un viņu nevar pielīdzināt citiem bērniem.

Neviens no audžuvecākiem vai adoptētājiem jau neņem bērnu ar domu, ka pēc gadiem vedīs viņu atpakaļ! Bet tā notiek. Tāpēc šī mācību programma ir tik svarīga – tā palīdz saprast, vai cilvēki ir piemēroti šim darbam vai arī nav. Ja cilvēks, kas atdod bērnu, būtu izgājis programmu un sapratis savus resursus, visticamāk, būtu aptvēris arī to, ka šādam solim nav gatavs. Viņš saistības nebūtu uzņēmies, un bērns nonāktu tādā ģimenē, kurā augtu droši.

“Reizēm cilvēku motivācija ir šāda: esam septiņus gadus precējušies, viens otram maķenīt apnikuši, mums vajag kaut ko jaunu. Celsim māju vai adoptēsim bērnu? Pēc trim mēnešiem notiek tas, kas notiek.”

– Robs van Pagē

Robs van Pagē: Reizēm cilvēku motivācija ir šāda: esam septiņus gadus precējušies, viens otram maķenīt apnikuši, mums vajag kaut ko jaunu. Celsim māju vai adoptēsim bērnu? Pēc trim mēnešiem notiek tas, kas notiek, – laulība izjūk. Bērns bijis vajadzīgs tikai tāpēc, lai to labotu. Ko nu? Tāpēc mūsu programmas pamats ir sagatavošana, kas kombinēta ar potenciālo audžuvecāku vērtēšanu no treneru puses.

Mācāmies kaut vai to, ka bērna iekšējais vecums bieži vien atšķiras no reālā. Jums šķiet, ka ģimenē ienāk septiņus gadus vecs bērns, bet, skatoties pēc sociālās attīstības, viņš ir trīsgadnieks, savukārt seksuālās attīstības ziņā – dēļ visa, ko redzējis, – četrpadsmit gadus vecs.

Mācāmies saprast arī to, ka bērnam, kas ienācis ģimenē, ir daudz zaudējumu un traumu. Tad rodas jautājumi: Kā tas iet kopā ar traumām un zaudējumiem, kas bijuši jums pašiem? Kā ar pieķeršanos? Zaudējumiem? Skatoties šādi, cilvēki saprot – tas nav risinājums mūsu laulībai, kas sākusi stagnēt. Iespējams, pēc sestās sesijas kāds saka: “Hm, interesanta programma, paldies, bet mums ir gana…” Dažkārt – arī tagadējā grupā tā notika – kāds paziņo: “Nē, mēs nekļūsim par audžuvecākiem. Paldies. Bet vai mēs varam palikt programmā, jo mums tā patīk?” Viņi ir pieņēmuši lēmumu, un tas ir labi. Tā nebūs paradīze un pavisam noteikti ne risinājums laulībai, kurā sākušās problēmas.

Ārzemēs vidēji no katriem desmit cilvēkiem, kas apmeklē programmu, seši septiņi kļūst par audžuvecākiem. Divi trīs saka: “Nē, paldies, mēs to nedarīsim.” Un vienmēr ir kāds, kas sajūsmināti paziņo: “Jā, es to gribu!!!” Bet mēs sakām: “Nē, jums nevajadzētu.” Tāda proporcija ir laba.

Linda Zīverte: Tāpēc jūtamies bažīgi saistībā ar gaidāmajām deinstitucionalizācijas sociālajām kampaņām. Izlasot audžuģimeņu stāstus, cilvēki, protams, jutīsies aizkustināti. Ja informācija būs uzrunājusi emocionāli, daudzi ies un darīs – kļūs par audžuvecākiem vai adoptēs. Bet viņi nebūs iedziļinājušies sevī. To uzsveram mēs visi – es, Dace, Inese, Robs – šādai izvēlei ir jābūt profesionālai un pārdomātai, nevis tikai emociju vadītai!

Daudzas ģimenes, kas jau pieņēmuši bērnus vai kļuvuši par aizbildņiem un piedalās apmācībās, saka: “Ja mēs iepriekš būtu zinājuši to visu, ko mums tagad stāsta!”

Tad? Nebūtu bērniņu pieņēmuši?

Dace Beināre: Viņi būtu labāk gatavi tam, kas notiks. Lielāka skaidrība. Mazāk ilūziju.

Inese Fecere-Antipina: Adoptētājiem parasti ir rozā brilles uz acīm. Viņiem šķiet: “Jā, citiem mēdz būt problēmas, bet viņi droši vien bērnu par maz mīlējuši. Man tā nebūs.” Daudzi dodas adoptēt ar domu, ka man būs labais bērns un – nekādu problēmu. Jo sevišķi bieži tādi priekšstati vada, paņemot mazu bērniņu. Šķiet, ka zīdainītis sāk dzīvi no jauna, un pagātne viņu neietekmēs.

Sabiedrībā pieņemts dēmonizēt izcelsmes ģimenes.

– Inese Fecere-Antipina

Man nāk prātā Malkolma Gledvela populārā grāmata The Tipping Point. Tur viņš piesauc apjomīgu pētījumu Colorado Adoption Project(Tajā Kolorado zinātnieki ilgstoši sekoja līdzi 245 bērniem, kurus mātes tūlīt pēc dzemdībām atdeva adopcijai. Viņiem un audžuvecākiem ar noteiktu laika intervālu tika veikti dažādi testi, un, lūk, zinātnieku secinājums: intelektuālo spēju un rakstura īpašību ziņā adoptētie bērni ir līdzīgi saviem bioloģiskajiem vecākiem, ar kuriem nekad nav dzīvojuši kopā, bet ne cilvēkiem, kuri tos uzaudzinājuši. – aut.) Kā raksta Gledvels, “saviem audžuvecākiem bērni līdzinās tikpat lielā mērā, kā jebkuriem svešiniekiem, kas sastapti uz ielas”. Tas tā… pārsteidzoši. Uzņemot savā ģimenē bērnu, domājam, ka spēsim viņu iespaidot labvēlīgi. Mēs maldāmies?

Dace Beināre: Es tomēr nevaru piekrist. Ir pētījumi un ir… citi pētījumi. Tas ir stereotipisks skatījums – tā sakot, ja bērns nāk no bioloģiskās ģimenes, tātad būs savas ģimenes turpinājums. Savā aprūpē redzam, ka bērns tomēr izaug citāds – viņam ir mērķi, viņš cenšas.

Inese Fecere-Antipina: Bet viņš taču arī ir savu vecāku ģenētiskais materiāls! Protams, viņš pārņem uzvedības modeli, bet pamatu pamatā viņš IR savu vecāku turpinājums. Sabiedrībā pieņemts izcelsmes ģimenes dēmonizēt, bet īstenībā arī tie ir cilvēki ar savām labajām īpašībām, un viņi nav piedzimuši ar visu negatīvo, kas viņos ir, – tās ir apstākļu un pārdzīvojumu sekas. Kad skatos uz saviem bērniem, tad redzu – viņi ir mantojuši ļoti skaistu izskatu, muzikalitāti, centīgumu un vēl daudzas īpašības, kurās līdzinās savai bioloģiskajai mātei.

Tas ir ļoti būtiski – kā mēs uztveram un spējam pieņemt bērna vecākus un viņa ģimeni. Tas nozīmē arī runāt par to, ka ne jau viņa vecāki bija slikti cilvēki, bet paši kļuvuši par apstākļu upuriem. Ne vienmēr iespējams uzturēt ciešus kontaktus ar izcelsmes ģimeni, tomēr darbs ar bērnu, veidojot viņā veselīgu pašapziņu, gan norisinās nemitīgi.

Gan rūpes, gan gandarījums

Kādam, lasot mūsu sarunu, varētu rasties jautājums – bet kāpēc vispār adoptēt vai kļūt par audžuvecāku? Ja reiz tikai problēmas un problēmas…

Dace Beināre: Man nav personiskas adopcijas pieredzes, bet mana kolēģe ir adoptējusi divus bērniņus un jūtas ļoti labi. Tas nenozīmē, ka nebija nekādu grūtību, bet, ja grūtībām tiek pāri ar zināšanām, gatavību un reālu skatu uz situāciju, viss kļūst iespējams. Nevis – ar noliegšanu, jo tad cilvēks it kā iekapsulējas sarežģītajā situācijā. Esmu SOS mammu atbalsta persona, un es redzu – sākumā ir grūti, bet pēc četriem pieciem gadiem jau redzams darba rezultāts: nonācis labos apstākļos un ieguvis uzticības personu, bērns mainās. Redzot progresu, gandarījums ir milzīgs.

Tomēr domāju, ka galveno motivāciju, kāpēc to darīt, ikviens sevī atrod pats.

Inese Fecere-Antipina: Varu pastāstīt par sevi. Man ir pieci bērni; visi – pieņemtie. Man paveicās, jo mans pirmais bērniņš bija ļoti izdabājošs, līdz ar to nekādu problēmu nebija. Mēs ļoti labi sadzīvojām, tikpat kā nešķīrāmies, un viņa vienmēr centās man pielāgoties. Ar grūtībām nesaskāros, līdz ar to nesapratu, par ko citi adoptētāji runā. Tad es tiku pie otra bērna, un otrais nekad nav tāds kā pirmais. Man viņš šķita kā čemodāns bez roktura – atstāt nevar, bet arī nest ļoti grūti. Sāku aktīvi meklēt dažādus materiālus, pētīt, kas gan varētu slēpties aiz bērna uzvedības, un sapratu dažas patiesības. Ja ir problēmas, iemesls jāmeklē sevī. Jo bērns ir tāds, kāds viņš ir. Ja es neapmierinu viņa pamatvajadzības, viņš dažādos veidos signalizē par tām. Vēl svarīgi, kā jūtos pati – jo apmierinātāka ar dzīvi esmu, jo vairāk bērns to pārņem no manis. Protams, svarīgi arī viņam veltīt pēc iespējas vairāk laika. Parasti nav iespējams bērnu ielikt parastajā bērnudārzā un kopā pavadīt tikai vēlus vakarus un brīvdienas. Savukārt, veltot daudz laika, bērna vajadzības tiek apmierinātas un viņš aug.

Domāju, jebkuram vecākam ir prieks redzēt, kā viņa bērns attīstās, bet mums gandarījums tiek dubultā, jo mēs zinām, kāds bērns bija sākumā un cik daudz grūtību un izaicinājumu viņš pa šo laiku ir pārvarējis.

“Mana bērnības pieredze nav bijusi pārāk laba, un es vēlējos kādam bērniņam dot iespēju dzīvot ģimenē. Man šķita, ka noteikti būšu labāka par bērnunamu.”

– Inese Fecere-Antipina

 Inese, jums pašai nekad nav bijis rozā priekšstata par adopciju?

Bija. Mana bērnības pieredze nav bijusi pārāk laba, un es vēlējos kādam bērniņam dot iespēju dzīvot ģimenē. Man šķita, ka noteikti būšu labāka par bērnunamu. Savā ziņā man izrādījās taisnība, bet tikai savā ziņā.

Dace Beināre: Manuprāt, Inese ir liels brīnums! Ar tik daudziem bērniem tik labi tikt galā! Tāpēc es, būdama profesionāle, nekad nevarētu atļauties pateikt to, ko var atļauties viņa, piemēram – “problēma nav bērnā, bet jūsos”. Viņai ir īpašs mandāts, jo pati visam gājusi cauri.

Robs van Pagē: Lielākā daļa vecāku, kuri ir gatavi atvērt sirdis un savas mājas durvis, domā, ka viņu mājas ir labākas nekā bērnunams. Tas bieži vien ir maldīgs sentiments. Gluži kā stereotipiskie plakāti uz ielām – bērns, kura acu kaktiņā paslēpusies asara… Realitātē tas ir smags un nopietns darbs. Kaut arī šis darbs, protams, nes gandarījumu.

Rob, vai pats jūs esat audžutēvs?

Vairs ne. Reiz biju – sen atpakaļ. Var teikt, ka par tādu kļuvu nejauši. Būdams sociālais darbinieks, darbojos audžuvecāku kustībā, un tur satiku kādu bērnu… Visi teica, ka viņš ir monstrs; es ienīdu šo vārdu monstrs. Tā kā starp audžuģimeni un bērnu valdīja absolūta nesaderība, uzaicināju viņu palikt pie sevis uz vienu nakti. Bet viņš palika… uz trim gadiem. Bet ne tāpēc, ka es būtu brīnišķīgs audžuvecāks! (Smejas.)

Sākumā doma par bērniem ģimenē katram šķiet brīnišķīga, bet tad medusmēnesis ir cauri. Daudz kas nenotiek tā, kā gribētos. Tad cilvēks dodas pie sava kaimiņa un sūdzas: “Tas bērns, ko paņēmu…” Nākamajā dienā abi atkal dzer kafiju, un cilvēks atkal sūdzas. Kaimiņš atbild: “Es taču teicu! Es to zināju jau no paša sākuma. Tāds iznākums bija gaidāms.”

Kurā brīdī sākas avārija? Ar brīdi, kad cilvēks sāk sūdzēties. Un ne jau nu sociālajam darbiniekam vai supervizoram, kurš varētu palīdzēt.

Ja būtu runa par briesmīgu laulību un kāds no pāra ietu sūdzēties kaimiņam, varētu teikt, ka laulība jau ir šķirta – enerģija izplūst no ģimenes. Jo sevišķi bīstami, ja sāc sūdzēties kaimiņam, kas ir pretēja dzimuma… Ļoti bīstami. (Smejas.)

Rezumējot varu teikt – nav vienas receptes, kā rīkoties, bet mēs, treneri, zinām daudz. To arī mācām jaunajiem vai potenciālajiem vecākiem. Tad, juzdamies noguris un jau ceļā pie sava kaimiņa, cilvēks, iespējams, izlems apstāties un aprunāties ar kādu citu. Ar īsto cilvēku. Un katastrofas nebūs.

Teksts un foto: Zita Vēvere

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: