Kas vajadzīgs cilvēkiem, lai viņi kļūtu par audžuvecākiem? Un kāpēc Latvijā audžuģimeņu joprojām ir tik maz?
To vaicājam ĀRIJAI MARTUKĀNEI, Ģimeņu atbalsta centra koordinatorei, Latvijas profesionālo audžuģimeņu biedrības “Terēze” vadītājai.
Lūk, galvenās Ārijas atziņas.
Audžuģimeņu daudzumu ietekmē pašvaldības attieksme.
Esmu saskaitījusi – pagājušajā gadā, apbraukājot Latviju un popularizējot audžuģimeņu kustību, esmu piedalījusies vairāk nekā divdesmit dažādos pasākumos: kopā ar Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, sadarbībā ar draudzēm, pašvaldībām… Tomēr statistika ir bezkaislīga – pārsvarā vienā novadā nav vairāk par piecām audžuģimenēm. Tad nu ir jādomā, kāda šajos novados ir attieksme pret audžuģimenēm un kāds tiek sniegts atbalsts.
Bieži vien, lasot informāciju no kādas pašvaldības sociālā dienesta, man kļūst bēdīgi. Lasu amata aprakstā: “Sociālais darbinieks darbā ar riska ģimenēm: atkarīgajām ģimenēm, nelabvēlīgajām ģimenēm, aizbildņiem, adoptētājiem, audžuģimenēm”. Tad man rodas jautājums: kurā riska grupā mēs iekļaujam audžuģimenes, aizbildņus, adoptētājus? Es teiktu, ka viņi ir apmācīti pakalpojumu sniedzēji, bet pašvaldību sociālie darbinieki ar viņiem strādā kā ar riska ģimenēm… Tāda, lūk, attieksme.
Tikmēr, piemēram, Tukuma bāriņtiesā ir darbinieks, kas strādā tikai un vienīgi ar audžuģimenēm, un audžuģimeņu skaita ziņā Tukuma novads ir trešajā vietā Latvijā. Tur bāriņtiesas darbinieks nav soģis, bet gan mediators, kas risina problēmas, piesaista speciālistus, galu galā dod iespēju parunāties.
Visefektīvākā – personīga uzruna.
Esmu novērojusi sava veida kopienas fenomenu – pieteikties par audžuģimenēm nāk cilvēki, kuri aprunājušies ar kādu no audžuvecākiem vai aizbildi. Saruna iedrošinājusi, un viņi nolēmuši pamēģināt arī paši.
Kad Latvijā tikko bija sākusies audžuģimeņu kustība, mēs rīkojāmies līdzīgi – izpētījām, kuras ģimenes būtu piemērotas, ņēmām bukletus un braucām pie katras no tām. Vērts piebilst, ka piecas no ģimenēm, kuras iesaistījām, strādā joprojām. Ja skatām bērnu skaitu, kas caur šīm ģimenēm aizgājis savā dzīvē, tas ir ievērojams. Individuālā pieeja ir atmaksājusies.
Reiz kādā no semināriem adoptētājiem teicu skaidri un gaiši: “Mīļie adoptētāji, jūs kaut ko gaidāt, bet, lūk, šīs meitenes – divas dvīņu meitenītes trīs un četrus gadus vecas – aizies uz ārzemēm. Pēc tam visi bļaus, kā tad tā – atdeva prom!” Nākamajā dienā atnāca semināra dalībnieks – esot padomājis, ņems visas četras meitenītes. Tas manā darbā noticis vairākas reizes – personīga uzruna, personīga uzruna…
Nauda nav galvenā. Atbalsts gan.
Piekrītu tiem, kuri saka, ka ar naudu mēs audžuģimeņu trūkumu neatrisināsim. Arī lielais pētījums, kas veikts par audžuģimenēm (to var izlasīt šeit: pētījums), rāda, ka svarīgāks ir atbalsts bērniem.
Ņemsim reālu situāciju: ģimene savā pulkā uzņēmusi jaunu bērnu, bet viņam – kā jau tas bieži notiek – ir veselības vai uzvedības problēmas. Ko šajā brīdī vajag audžuvecākiem? Lai viņiem palīdzētu, – teiksim, probācijas dienests, narkologs, speciālais pedagogs vai logopēds. Ļoti daudziem bērniem ir autiskā spektra traucējumi, to dēļ viņi nemācās, skolā sākas problēmas, vecākus sauc uz skolu, bērnus sūta uz speciālo skolu… Šiem bērniem ir vajadzīgi palīgi – speciālisti. Vai viņiem tādi ir?
Sociālās garantijas IR būtiskas.
Latgalē kāda audžumamma izaudzinājusi 43 bērnus, tagad viņa iet pensijā, bet pensijas nav. Apaļa nulle… Šādu stāstu netrūkst. Man ir žēl šo cilvēku. Ņemot vērā, ka viena bērna uzturēšanās bērnunamā pašvaldībai izmaksā ap tūkstoti, mēs varam viegli izrēķināt, cik gan daudz naudas audžuģimenes valstij ietaupījušas. Bet pašas paliek bez nekā.
Lēmums kļūt par audžuģimeni nedrīkst būt emocionāls.
Tālajā 1998. gadā man rokās trāpījās avīze, kurā izlasīju, ka vasarās bērnunami stāv tukši. Visus bērnus sūta citur: uz laukiem, viesģimenēs… Tā es uzzināju, ka varu braukt uz bērnunamu un dabūt bērnus. No sākuma biju viesģimenes, tad – audžuģimenes statusā.
Ar to es gribu teikt, ka katram acīs iekrīt tas, kas iekrīt. Man bieži vien zvana ģimenes un saka: “Es pirms diviem gadiem biju jūsu seminārā, un tagad esmu šim solim gatavs.” Nevajag uzspiest, vien nodot informāciju. Ja ne šogad, tad nākamgad aizies. Cilvēks ir gatavs tad, kad ir gatavs. Tas nav mirkļa pasākums. Lēmums nedrīkst būt balstīts emocijās un pacēlumā. Citādi sanāk tā – es šodien varu, bet rīt, piedodiet, nevarēšu.
Cilvēki mēdz sūroties, ka pārāk ilgi jāgaida uz audžuģimeņu apmācībām – aptuveni pusgads, kamēr tiek nokomplektēta piecpadsmit cilvēku grupa. Man liekas, ka šo laiku var izmantot, lai pārdomātu, vai es tiešām to vēlos. Jo ikdienas darbs nav viegls, nepavisam nav viegls.
Svarīga ir… tēja.
Aiziet parunāties – tas ir tik svarīgi. Varbūt tas ir vakars kafejnīcā, kad sanāk kopā esošās un topošās audžuģimenes. Neformāla gaisotne, tēja, sarunas… Varbūt regulāra satikšanās vieta, kur pārgurusī audžumamma var ieskriet un pažēloties: “Man šodien sāp galva! Manējais atkal sapīpējies un dabūjis administratīvo!”
Tā tīri cilvēciski.
Esmu bijusi dažos neveiksmīgos pasākumos, kurus audžuģimeņu piesaistei rīko pašvaldības. Vienā zāles pusē sēž parastā tauta, otrā – pašvaldību darbinieki. Pieceļas sociālā dienesta vadītāja un bargi saka: “Mēs jums visu dodam, kas jums nav labi – kāpēc jūs nekļūstat par audžuvecākiem?!” Dalījums ir skaidrs: mēs un jūs. Jūs – tie melnā darba darītāji, un mēs, kas šajā jomā neko neesam darījuši, bet mēs no jums daudz ko gribēsim un jūs kontrolēsim.
Reiz skaitījām – ja audžuģimenē ievietoti bērni no divām dažādām bioloģiskajām ģimenēm, tad šajā audžuģimenē uz pārbaudēm gada laikā var ierasties septiņi cilvēki! Divas bāriņtiesas, no kurām nākušas ģimenes, vietējā bāriņtiesa, trīs sociālie dienesti, vēl arī Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija… Cik spēcīgai gan jābūt šai ģimenei! Turklāt prasības ir ļoti dažādas, pat pretējas. Viena bāriņtiesa saka: “Bioloģiskie vecāki – tā ir tava darīšana. Gribi – tiecies, negribi – netiecies.” Savukārt cita: “Tikai ar manu lēmumu. Es noteikšu, vai bērni drīkst tikties ar vecākiem vai arī ne.”
Tad kā? Izpratnei tomēr jābūt vienotai.
Tāpēc es vēlreiz gribu uzsvērt atslēgas vārdus.
atversirdi.lv 