Gadu ildzis pētījums, kas aptver visas trīs Baltijas valstis, atklāj – Latvijā daudz bērnu jūtas noguruši, neplāno studēt un nezina, kur vērsties pēc palīdzības grūtību gadījumā.
Pētījums veikts ar tālredzīgu mērķi – izstrādāt modeli, ar kuru noteikt bērnu labsajūtu, lai, balstoties uz iegūtajiem datiem, varētu veikt atkārtotus mērījumus un tos salīdzināt ar iepriekšējiem. Tādējādi pavērtos iespēja īstenot tādu bērnu un ģimeņu atbalsta politiku, kas balstīta pierādījumos, nevis pieņēmumos par to, kā bērniem būtu labāk. Līdz šim Latvijā bērnu izjūta par dzīvi nav plaši pētīta; galvenais, ar ko pamatots viens vai otrs plānošanas virziens, ir statistikas dati. Jaunajā pētījumā, kuru sadarbībā ar partneriem īstenojusi organizācija “Latvijas Bērnu labklājības tīkls”, apvienoti abi aspekti – kā objektīvi skaitļi, tā arī bērnu pašnovērtējums – un analizēta saikne starp tiem.
Protams, kāds varētu iebilst, ka pašnovērtējums nav vērā ņemams – kā nekā cilvēkam pat vienas dienas laikā noskaņojums svārstās gana bieži, un atkarībā no tā var mainīties arī skats uz dzīvi. Tomēr tas nenozīmē, ka cilvēka – liela vai maza – domas par sevi un savu dzīvi būtu mazsvarīgas, turklāt jautājumi, kas uzdoti izpētes gaitā, ir gana detalizēti un konkrēti. Tie aptver visas būtiskākās jomas: materiālo nodrošinātību, izglītību un skolu, mājokli un dzīves vidi, ģimeni un vienaudžus, kā arī veselību.
Lūk, kādi ir pētījuma rezultāti.
Vislaimīgākie bērni – Igaunijā
Kopumā bērni savu labsajūtu vērtē pozitīvi (vidēji 7,7 – 7,9 punkti no desmit), tomēr pastāv atšķirības starp valstīm. Lietuvā – krietni biežāk nekā Igaunijā un pie mums – mazie cilvēki mēdz būt uztraukti, nomākti, dusmīgi un vientuļi. Savukārt Igaunijā, salīdzinot ar Latviju un Lietuvu, bērni jūtas laimīgāki, iedvesmotāki un pašapzinīgāki (pat 89 % Igaunijas bērnu apgalvo, ka laimīgi jūtas bieži vai vienmēr). Varētu domāt, ka mazo Igaunijas pilsoņu labizjūta saistīta ar augstāku sociālo un ekonomisko situāciju, tomēr pētījuma autori uzskata citādi – proti, Igaunijā izglītības un ģimeņu atbalsta politikā veikta vērienīga reforma, un tā jau tagad nesusi pirmos augļus.
Vispozitīvāk bērni novērtējuši savas ģimenes, mājokļa un dzīves vidi; mazāk atzinīgi – ģimenes materiālo stāvokli un skolu. Pieaugot vecumam, pieaug arī bērnu neapmierinātība ar dzīvi, jo īpaši meiteņu vidū. Interesanti, ka gandrīz puse bērnu bieži vai vienmēr jūtas garlaikoti (Igaunijā: veseli 47 %, Latvijā: 40 %, Lietuvā: 36 %). Varbūt jātic zinātniekiem, kuri apgalvo, ka garlaikoties ir emocionāli veselīgi – kā nekā Igaunijā garlaicība bērnus māc visspēcīgāk?… Par Latviju runājot, tajā ceturtā daļa bērnu bieži jūtas vientuļi, turklāt arī šim noskaņojumam raksturīga tendence ar gadiem pieaugt. Vairāk nekā trešdaļa Latvijā aptaujāto bērnu bieži vai vienmēr piedzīvo satraukumu un kā lielākās grūtības min personīgas problēmas un attiecības ar ģimeni un draugiem. Runājot par sarežģījumiem dzīvē, piesauktas arī attiecības ar skolasbiedriem, smēķēšana un pārmērīgs alkohola lietojums. Tikmēr Igaunijas bērniem attiecības bažas nerada; pēc viņu domām, lielākoties dzīvē trūkst iespēju aizrautīgi pavadīt brīvo laiku.
Cita starpā pētījums atklāj interesantu niansi – pretēji prognozētajam nepastāv saikne starp statistikas datiem, kas norāda uz nepietiekamu materiālo nodrošinātību, un bērnu izjūtu par to. Citiem vārdiem sakot – ja ģimene dzīvo trūcīgi, tas nenozīmē, ka bērns savu ģimeni uzskata par nabadzīgu. Pētījuma autori gan piebilst – jā, īstermiņā naudas trūkums bērna izjūtas neiespaido, tomēr, raugoties ilgākā laika posmā, tas neizbēgami ietekmē bērna iespējas augt un attīstīties. Dati par Latviju šajā ziņā nav iepriecinoši – tie liecina, ka mūsu valstī katrs piektais bērns dzīvo uz nabadzības sliekšņa un vairāk nekā trešdaļa mājsaimniecību tik tikko spēj izdzīvot. Īpaši smagi klājas vientuļo vecāku ģimenēm – vairāk nekā pusei, pašu vārdiem runājot, “grūti savilkt galus kopā”. Igaunijā tādu saimniecību ir 26 %, Lietuvā – 44 %, savukārt Latvijā – pat 56 %. Tātad pie mums situācija, kad ģimenē ir tikai viens no vecākiem un trūkst naudas, ir visai tipiska.
Kā iet skolā?
Arī izglītības ziņā pētījums atklāj atšķirīgas situācijas. Piemēram, Lietuvā tikai neliels skaits bērnu pamatskolas vecumā pamet skolu, toties vispārīgais sekmju līmenis ir zems. Savukārt Igaunijā ir otrādi: salīdzinoši daudz bērnu pamet skolu, savukārt sekmes šajā valstī – visaugstākās. Latvija šajā ziņā ir pa vidu. Toties mūsu valsts izceļas citā ziņā – tikai 25 % piecpadsmitgadīgu jauniešu plāno iegūt augstāko izglītību. Pārējās Baltijas valstīs šie dati ir krietni daudzsološāki – par studentiem iecerējuši kļūt 43 % Igaunijas un 54 % – Lietuvas jauno cilvēku.
Tieši Latvijā visvairāk bērnu nezina, pie kā vērsties pēc palīdzības.
Rādītāji liecina, ka Baltijas valstīs bieži vien bērni tiek aizskarti un pazemoti. Gana daudz mazo cilvēku (9 %) ar vardarbību saskaras tieši izglītības iestādē (vardarbība skārusi pat 18 procentus piecpadsmit gadus vecu bērnu; vienpadsmitgadīgo vidū šis procents ir vēl augstāks). 53 % skolā jūtas pārslogoti un noguruši, 58 % uzskata, ka viņiem ir pārāk daudz mājasdarbu, un 32 % bērnu apgalvo, ka viņiem nepietiek laika saviem vaļaspriekiem. Kopumā ceturtā daļa bērnu saskaras ar grūtībām skolā vai tajā nejūtas labi. Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) veiktais pētījums par skolēnu labsajūtu apstiprina bērnu negatīvās izjūtas un stresu skolā – 59 % skolēnu apgalvo, ka izjūt lielu satraukumu pirms pārbaudes darbiem, 66 % atzīst, ka ļoti pārdzīvo sliktu sekmju dēļ, savukārt vairāk nekā puse – 55 % – norāda, ka izjūt milzīgu stresu arī tādā gadījumā, ja pārbaudes darbam ir sagatavojušies labi.
Bažīgus dara fakts, ka tieši Latvijā visvairāk bērnu nezina, pie kā vērsties pēc palīdzības. Tas nozīmē, ka liela daļa bērnu skolas grūtību gadījumā tās, visticamāk, noklusē un cieš vienatnē.
Nav laika tam, kas patīk
Vērtējot savas mājas un vidi, bērni ir noskaņoti pozitīvi – vairākums jūtas apmierināti ar savas dzīves apstākļiem. Tomēr kā darvas piliens medus mucā, pēc pētījuma autoru domām, ir laika trūkums – jau iepriekš minētais fakts, ka aptuveni trešdaļai bērnu skolas un mājasdarbu dēļ nepietiek laika vaļaspriekiem, norāda, ka dzīve nav sabalansēta un tajā, visticamāk, trūkst prieka un spontanitātes.
Salīdzinot ar Igauniju un Lietuvu, Latvijā bērni jūtas nedrošāki savā apkārtnē. Ir gan atšķirība starp bērniem, kas dzīvo lielpilsētā un kas – laukos. Mazie rīdzinieki sev ierastajā vidē jūtas daudz nedrošāk par lauciniekiem, apstiprinot atziņu, ka cilvēks ir dabas bērns un zaļā vidē jūtas mierīgāk.
Par atbalstu un pļaukām
Kopumā lielākā daļa aptaujas dalībnieku jūtas apmierināti ar palīdzību un atbalstu, ko tiem sniedz ģimene un draugi. Atbildes gan ieskicē arī mazāk rožainu realitāti – proti, Latvijā vecāki bieži iepļaukā 10 % bērnu, savukārt 19 % atbildējuši, ka ar vecākiem regulāri strīdas. Uz biežu iepļaukāšanu norādījuši tieši mazie rīdzinieki – laukos šādu soda veidu pieminējuši tikai četri procenti bērnu, savukārt Rīgā – veseli divdesmit.
Pētnieki arī novērojuši, ka Lietuvā un Latvijā lielam bērnu skaitam nav pietiekami daudz draugu un paziņu, ar kuriem kopā pavadīt laiku (salīdzinājumam: Igaunijā šādu bērnu ir 18 %, savukārt Latvijā – 25 %. Lietuvā vēl vairāk: 28 %).
Kopumā var teikt – lai gan nevar apgalvot, ka mūsu valsts būtu nelabvēlīga bērnu attīstībai un izaugsmei, tomēr daudz mazo cilvēku – vidēji katrs ceturtais – ikdienā saskaras ar negatīvām situācijām un sajūtām.
Bērni un veselība
Kā atklāj arī citi starptautiski pētījumi, veselības un riska uzvedības ziņā Baltijas valstīm ir vieni no sliktākajiem rādītājiem. Piemēram, tajās, salīdzinot ar citām valstīm, ļoti daudz bērnu smēķē, ir augsti bērnu un jauniešu mirstības rādītāji (ieskaitot bojāeju ceļu satiksmes negadījumos), kā arī bieži tiek gūtas traumas – savainojumu dēļ gada laikā ārstu apmeklē aptuveni 60 % zēnu un 55 % meiteņu.
Dati par smēķēšanu rāda, ka katrs otrais zēns un 40 % meiteņu Baltijā smēķēt sākuši pirms trīspadsmit gadu vecuma, un tas ir augsts rādītājs citu valstu starpā. Arī paši bērni, minot lielākās problēmas, bieži piesauc tieši smēķēšanu un alkoholismu.
Ik gadu valsts zaudē 1 – 2 % jeb 3000 bērnu. Pēdējo sešu gadu laikā aizbraukušo bērnu skaits ir 21 % no jaundzimušo skaita.
No visām Baltijas valstīm Latvijā visvairāk bērnu savu veselību vērtē kā sliktu vai “drīzāk sliktu”. Tā savu ķermeni izjūt 17 % vienpadsmitgadīgu bērnu un 25 % – piecpadsmitgadnieku, turklāt piecpadsmitgadīgu meiteņu vidū šis rādītājs ir īpaši augsts – 38 %. Vairāk nekā puse bērnu atklāj, ka bieži vai vienmēr jūtas noguruši, un Latvijā īpaši daudziem trūkst laika, lai izgulētos.
Daži baltie laukumi
Pētījumā izgaismojas vairāki aspekti, kuros būtu steigšus jārīkojas, pārskatot un mainot pieeju un rīcības plānus. Pirmais no tiem – bērnu emigrācija. Ik gadu valsts zaudē 1 – 2 % jeb 3000 bērnu. Pēdējo sešu gadu laikā aizbraukušo bērnu skaits ir 21 % no jaundzimušo skaita. (Tātad – piedzimuši 122000, no tiem kopā ar vecākiem emigrējuši – 26000.) Sanāk, ka dzimstības veicināšana zaudē jēgu, ja vien paralēli netiek domāts, kā mazināt iedzīvotāju aizbraukšanu.
Pētījuma autori arī uzskata, ka Latvijā īstenotā ģimeņu atbalsta politika nesakrīt ar realitāti. Proti, no mūsu valstī dzimušajiem bērniem tikai 58 % dzimst laulībā un tikai 55 % bērnu dzīvo kopā ar abiem vecākiem, taču tajā pašā laikā politika vērsta uz tradicionālo ģimenes modeli, uzsverot, ka tikai tāds nodrošina pilnvērtīgu bērnu attīstību. Tomēr dati un labsajūtas rādītāji atklāj ko citu – Lietuvā laulībā dzimst 72 % bērnu, bet tajā pašā laikā bērnu labsajūtas un labklājības rādītāji ir izteikti negatīvāki nekā Latvijā. Savukārt Igaunijā laulībā dzimst tikai 42 % bērnu, toties bērni tur jūtas krietni labāk.
Pētījuma gaitā gūtie rezultāti aicina pievērst uzmanību arī skolas videi un izglītības sistēmai. Veseli 53 % mūsu bērnu skolā jūtas pārslogoti un noguruši, 24 % – neiederīgi un 9 % skolā piedzīvo fizisku vai emocionālu vardarbību. Ir, par ko padomāt.
Rakstu sagatavoja: Zita Vēvere
atversirdi.lv 