Audžuģimeņu skaita ziņā Kandavas novads ir pirmajā vietā Latvijā. Kā gan tas iespējams – kamēr lielākā daļa pašvaldību sūdzas par cilvēku nevēlēšanos pieņemt svešus bērnus, Kandavas novadā audžuvecākus atrod itin visiem?
To vaicājam INTAM LEITARTAM, Kandavas novada sociālā dienesta direktoram.
Nekāda brīnuma nav. Viss sākas ar labo gribu.
Kad 1998. gadā mūsu pašvaldībā tika veidots sociālais dienests, jau uzreiz tika pieņemts lēmums – mēs strādāsim tikai un vienīgi ar alternatīvo aprūpi. Tas nozīmē: alternatīva aprūpe ne tikai bērniem, bet – ikvienam. Lai visi – neatkarīgi no tā, cik lieli vai mazi – varētu mitināties savās mājās, nevis bērnunamos vai pansionātos.
Tikpat svarīgi bija panākt, lai Dome saprastu – nevienam nav jādzīvo aprūpes iestādē – un pieņemtu politisku lēmumu pie tādas nostājas turēties. Gājām vēl tālāk, atgūstot arī tos bērnus, kas atradās bērnunamos, izkaisīti pa visu Latviju. Tagad institūcijā nedzīvo neviens. Mēs savus cilvēkus prom laist negribam. Bērni ir mūsu prioritāte, nākamie svarīgākie – cilvēki ar invaliditāti, vēl nākamie – cilvēki, kam vajadzīga ārstēšana.
Mēs sadarbojamies.
Redziet, sociālais dienests jau nav viens – tam pēc iespējas ciešāk jāsadarbojas ar bāriņtiesu. Ja sadarbības nav, strādāt grūti. Mums ir laimējies ar izciliem bāriņtiesas priekšsēdētājiem, un rezultāts ir labs. Šobrīd novadā ir 64 audžuģimenes, un tajās dzīvo 105 bērni (no mūsu novada – 36). Novadā ir arī 42 aizbildņu ģimenes, un tajās mitinās 55 bērni.
Liels paldies jāsaka arī tiem novadiem, kuru ģimenes pieņem mūsu bērnus! Atsevišķos gadījumos nevaram viņus atstāt pie sevis – piemēram, ja bioloģiskie vecāki izteikuši draudus. Reizēm bērns drošības vārdā jāved pēc iespējas tālāk, pat uz otru Latvijas malu.
“Svarīgi bija panākt, lai Dome saprastu – nevienam nav jādzīvo aprūpes iestādē – un pieņemtu politisku lēmumu pie tādas nostājas turēties.”
– Ints Leitarts
Sarunas – galvenā metode.
Tikpat kā neviens audžuvecāks nepiesakās pats. Reklāmas rullīši, kas tiek translēti pa radio un televīziju, kā arī raksti uz cilvēkiem īpaši neiedarbojas. Arī pasākumiem, kas aptver plašas cilvēku masas, manuprāt, rezultāta nav. Rezultāts ir tad, ja aizbrauc uz mājām un sāc ar cilvēkiem runāt – tikai tā. Turklāt nevajag viņiem gāzties virsū ar maksimālu jaudu! Tas cilvēkus atbaida. Ir tikai neuzkrītoši jāsniedz maksimāla palīdzība un atbalsts.
Kad tikko sākām, no ģimenēm bieži bija jāizņem liels bērnu skaits, – no sešiem līdz astoņiem. Negribējām bērnus dalīt vai vest tālu, savukārt atrast cilvēkus, kas pieņemtu visus, šķita neiespējamā misija. Tomēr ik pa laikam gadījās kāda traka – labā nozīmē! – ģimene, kas pieņēma visus sešus vai astoņus. Tā notiek joprojām. Vienkārši nepamet pārējos. Jo tas ir necilvēcīgi – bērnus šķirt.
Biedē galējības.
Mani mazliet baida situācija, kas sāk veidoties, – audžuģimenes tiek celtas augstāk par pārējām ģimenēm. Tas nav normāli. Ģimene ir un paliek ģimene neatkarīgi no tā, vai atbildību tajā uzņēmušies vecāki, audžuvecāki vai aizbildņi. Audžuģimenēm tikai jāsniedz lielāka palīdzība, jo bērniņu ir daudz un viņiem mēdz būt problēmas ar veselību vai uzvedību. Tomēr tikpat liela palīdzība un uzmanība būtu jāvelta jebkurai daudzbērnu ģimenei!
Tāpēc man šķiet jocīga pašvaldību sacensība par to, kurš maksās lielākus bērnu uzturlīdzekļus. Bagātās pašvaldības maksā daudz. Es nesaku, ka tas ir slikti – bērns vai vecāki ir ieguvēji, bet tas pastiprina atšķirības, jo parastās ģimenes tik daudz līdzekļu ieguldīt savos bērnos nevar. Šo jautājumu vajadzētu regulēt valsts līmenī – diskutēt un nonākt pie kopsaucēja.
Mūsu cilvēki saņem to, ko viņiem vajag.
Mēs neesam miljonāri, bet sociālā joma mums ir labi attīstīta. Piemēram, ikvienam no iedzīvotājiem, kurš nevar izmantot parasto satiksmes autobusu, piešķiram bezmaksas transportu, un viņš var doties uz jebkuru vietu Latvijā.
Ja kādam no audžuvecākiem vai aizbildņiem ir risks piedzīvot izdegšanas sindromu, uz dienu vai vairākām atrodam cilvēku, kas varētu viņu aizvietot, un apmaksājam viņa pakalpojumus. Tikmēr audžuvecāks var kaut kur aizbraukt un atpūsties. Sava veida atslodzes pauze! Sniedzam atbalstu arī tad, ja kādam no vecākiem nepieciešama mediķu palīdzība vai viņš nokļuvis slimnīcā.
Arī bērni jau saņem visu svarīgāko: reitterapiju, hidromasāžu, karsto smilšu terapiju, fizioterapijas procedūras, Montesori terapiju, klīniskā un parasta logopēda pakalpojumus.
Tā ka zināmā mērā esam zaudētāji – mums jau viss ir kārtībā; deinstitucionalizācijas projektā naudu paņemt nevaram. (Smejas.)
atversirdi.lv 