Speciālistu saruna “Ko darīt ar Pepiju Garzeķi un Tomu Sojeru?”

Saruna par bērniem, kas atšķiras no sabiedrības gaidām, vislielākajā mērā attiecas arī uz bērniem, kuru uzvedības traucējumi saistīti ar funkcionāliem veselības traucējumiem. Kā arī bērniem, kas ir tikuši atstāti novārtā, piedzīvojuši traumatiskas situācijas, dzīvojuši nelabvēlīgos apstākļos, līdz tam, ka ir tikuši izņemti no bioloģiskās ģimenes.

Ir bērni, kas to vien zina, kā iekulties nepatikšanās. Un tā vien šķiet, ka viņi to dara par spīti! Vecāki jūtas bezspēcīgi, skolotāji pārmetoši raugās uz vecākiem. Ko darīt? Sodīt? Rāties? Ja atbalstīt, tad kā? Saruna “Ko darīt ar Tomu Sojeru un Pepiju Garzeķi?”, kas norisinājās sarunu festivāla Lampa ietvaros parāda daļu no iespējamā atbalsta, kas šobrīd ģimenēm ar bērniem ir pieejamas. Kā arī iezīmē problēmas, kas izglītības sistēmā un sabiedrībā kopumā būtu aktuāli maināmas.

Sarunu vada Kristīne Dūdiņa, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās terapijas terapeite: Kā bērni jūtas skolā un mūsu sabiedrībā? Paldies visiem, visiem, kam interesē bērni, kā bērni jūtas skolā, kā bērni jūtas mūsu sabiedrībā. Šo sarunu mani rosināja pieredze, strādājot kā klīniskajai psiholoģei. Pie manis uz privātpraksi, bieži vien, ved bērnus, kuriem ir kādas grūtības, uzvedības grūtības skolā, citas grūtības. Es esmu novērojusi, ka šie bērni, nereti, ir nomainījuši jau vairākas skolas. Vecāki atnāk brīdī, kad viņiem atkal kārtējā skola saka, īsti viņu bērns skolā neiederas. Īsti viņi nezina, kas viņam ir vajadzīgs. Varbūt ir kāda cita, labāka skola, kur viņam varēs tomēr palīdzēt. Tā pieklājīgā veidā sūta viņu kaut kur tālāk. Uz sarunu ir ieradušies daudzi cilvēki, kuri ir, iesaistīti tajā, lai šāda situācija nebūtu. Lai visi bērni varētu mācīties. Un, lai visi bērni, atbilstoši savām vajadzībām saņemtu atbalstu savai attīstībai, un netiktu izstumti no sabiedrības.

Uz sarunu ir ieradušies cilvēki, kuri ir, iesaistīti tajā, lai visi bērni varētu mācīties. Un, lai visi bērni, atbilstoši savām vajadzībām saņemtu atbalstu savai attīstībai, un netiktu izstumti no sabiedrības. 

Sarunā piedalās Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Konsultatīvās nodaļas vadītāja Inga Millere, klīniskais psihologs Vineta Laizāne, Izglītības kvalitātes valsts dienesta vecākā eksperte Dace Medne, praktizējošs psihologs Inese Elsiņa, audiologopēds Marina Petrakova, Latvijas autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa, divu bērnu mamma un psiholoģe Kristiāna Kalniņa, trīs bērnu mamma un psiholoģe Gunita Kleinberga.

Inga Millere: VBTAI ir izveidots konsultatīvais centrs, kas strādā ar bērniem, kam ir uzvedības grūtības.

Vineta Laizāne: Esmu klīniskais psihologs VBTAI konsultatīvajā nodaļā.

Dace Medne: Pārstāvu Valsts izglītības kvalitātes dienestu, projektu priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas risku samazināšanai, sabiedrībā zināmu kā Pumpurs. Mēs esam izstrādājuši sistēmu, lai atbalstītu gan pašus skolēnus, gan skolotājus, gan arī pārējos, kas strādā skolā.

Inese Elsiņa: Esmu praktizējošs psihologs, strādāju ar bērniem un pusaudžiem privāti, tai skaitā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, tieši Psihiatrijas klīnikā. Mums ir akurāt daudz bērniņu, kuriem bieži ir grūtības.

Marina Petrakova: Ikdienā es strādāju par audiologopēdu, strādāju ar dažādiem bērniem ar grūtībām un ar traucējumiem. Ikdienā pielietoju dažādas tehnoloģijas, par ko arī pastāstīšu.

Līga Bērziņa: Mēs esam Latvijas autisma apvienība, bet ikdienā mēs strādājam ar dažādiem sarežģītiem gadījumiem. Mūsu izejas pozīcija – nav nozīmes, kā to sauc, ir nozīme, ko ar to dara. Ļoti daudzos gadījumos, bērni ļoti tālu tiek. Ir bērni, kas ir pabeiguši bērnudārzus un skolas un viņiem nekad nav bijusi vajadzība uzzināt, kā sauc viņu uzvedības īpatnības. Līdz tādam brīdim, kamēr viņi satiekas ar kādu pedagogu, kurš pasaka: “Es četrdesmit gadus strādāju, es zinu, kā tas ir jādara.” Tad sākas cīņa, no kuras rodas uzvedības traucējumi. Reizēm bērns nonāk ļoti nestrukturētā vidē, tie lūzuma posmi, bieži ir diviarpus gadi, kad bērns uzsāk bērnudārza gaitas, vai uzsāk skolas gaitas, vai 4.-5. klasē. Mēs rūpējamies par viņiem visiem, neatkarīgi, vai viņi atnāk ar papīru vai viņiem vienkārši ir jautājumi.

Kristiāna Kalniņa: Es esmu divu bērnu mamma. Strādāju bērnudārzā, kā psiholoģe. Arī Montesori kabinetā, kur nākas saskarties ar bērniem, kurus nelabprāt grib redzēt dārziņos, skolās, par kuriem nav skaidrs, kas tad īsti ar viņiem ir, un kā ar to tikt galā.

Gunita Kleinberga: Es esmu trīs bērnu mamma. Man pašai bērnībā bija problēmas, es neatpazinu garumzīmes un mani diezgan ātri norakstīja. Ar uzvedības un socializēšanās lietām diezgan lielas problēmas, kam es izgāju cauri. Šobrīd es mācu vecākus, kā būt labiem vecākiem. Mācu pedagogus, kā saredzēt bērnu attīstības vajadzības un viņus atbalstīt. Audzinu savus bērnus.

Kristīne Dūdiņa: Kā pirmo jautājumu, es vēlētos aktualizēt, kas tad ir šie bērni. Par to ir daudz mīti un katrai pusei ir savi priekšstati. Kas ir tie bērni, kuriem tik labi skolā neklājās un reizēm liekas, ka īsti viņi neiederas skolā? Tādā valstiskā līmenī – kas ir šie riska bērni?

Dace Medne: Mūsu projekta ietvaros ir izveidots instruments, lai varētu veidot atbalsta sistēmu katram bērnam individuāli, un ir četras lielas riska grupas. Tie ir ar ģimeni saistītie riski, riski, kas saistīti ar veselību, ar mācību vidi saistītie riski – klases, skolas, mācīšanās grūtības un tie ir materiālie riski. Tās ir četras grupas, kurās ir kritēriji, un tiek noteikts, kas ir vajadzīgs konkrētajam bērnam. Tas lielākais akcents, kas ir, pirmo reizi Latvijā, ir šīs konsultācijas. Individuālās konsultācijas, kas bērniem, skolēniem ir pieejamas. Vēl gribētu teikt, ka pirmo reizi Latvijā šī projekta ietvaros nav vecuma ierobežojumu. Tas ir no 5. klases, līdz – profesionālās skolās, mēs zinām, cilvēki mācās dažādos vecumos – konsultācijas būs pieejamas profesionālo skolu, profesionālās ievirzes skolu un vispārizglītojošo skolu audzēkņiem jebkurā vecumā. Visbiežāk tās ir jaunās māmiņas, kurām ir vajadzīgs šis atbalsts. Individuālās konsultācijas ir mācību priekšmetos, kuros nepieciešams. Un ir izstrādāti ieteikumi skolotājiem, visā pasaulē jau ļoti sen, skolotājiem sniedz konsultatīvo atbalstu. Skolotājiem māca runāt, uzdot jautājumus, atbildēt uz jautājumiem. Šī projekta ietvaros Latvijā pirmoreiz ir tas mēģinājums mācīt arī Latvijas skolotājiem šīs prasmes.

Kristīne Dūdiņa: Ja vecāks redz, ka viņa bērnam ir grūtības, kurš būtu tas brīdis, kad viņš saprot, ka jāvēršas pie jums, nevis jāvēršas pie skolas psihologa vai pie kāda cita speciālista?

Dace Medne: Viņš vēršas pie sava skolotāja vispirms un noskaidro, vai skola piedalās projektā. Plānotas ir visas skolas, bet iesaistītas projektā ir tikai tās, kuras ir pieteikušās. Reizēm bijis, tā ka vecāki izrāda iniciatīvu un tad skola iesaistās projektā. Visbiežāk skolotāji piedāvā vecākiem, viņi redz, ka ir šīs grūtības un piedāvā. Saistībā ar likumdošanu vecākiem ir jāpiekrīt, ka bērns saņem konsultācijas un atbalstu. Ja skola piedalās, tad skolotāji piedāvā vecākiem.

 Projekta ietvaros viņi var saņemt konsultācijas mācību priekšmetos (ESF projekta “Atbalsts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanai” ietvaros pieejamo atbalstu nosaka 12.07.2016. MK noteikumi Nr. 460. Autora piez.), tātad ir skolotāja palīgs, psihologs, ergoterapeits, logopēds. Pašvaldībām ir iespēja iepirkt šos speciālistus un skolai atbalstīt šo nepieciešamību bērnam. Ir ļoti labas atsauksmes, jo faktiski tās ir privātstundas, tas ir individuāls atbalsts.

Pieteikumā paredzētas visas skolas, projekts ilgst sešus gadus. Cik būs skolas iesaistītas līdz projekta beigām, to mēs nevaram zināt. Šobrīd ir nedaudz zem 200 skolām iesaistītas.

… skolotāja palīgs, psihologs, ergoterapeits, logopēds. Pašvaldībām ir iespēja iepirkt šos speciālistus un skolai atbalstīt šo nepieciešamību bērnam. Ir ļoti labas atsauksmes, jo faktiski tās ir privātstundas, tas ir individuāls atbalsts.

Dace Medne

Kristīne Dūdiņa: Tātad, ja šeit ir kāds vecāks, kurš domā, ka viņa bērnam grūti klājās skolā, ka viņš šobrīd nesaņem atbalstu, tad viņš var to saņemt.

Dace Medne: Jāpiekrīt piedalīties projektā ir skolai un pašvaldībai.

(Zemgales plānošanas reģionā līgumu ar projektu Pumpurs ir noslēgušas Aknīstes novada, Bauskas novada, Krustpils novada, Dobeles novada, Viesītes novada, Jelgavas novada un Jelgavas pilsētas pašvaldības. Autora piez.).

Kristīne Dūdiņa: VBTAI ir vēl viens projekts, kur bērni var saņemt atbalstu, vai jūs varētu pastāstīt? Kas ir jūsu mērķauditorija un kam jūs varētu palīdzēt?

Inga Millere: Pirmais un galvenais, ko es gribu pašā sākumā pateikt, ka gan valsts, gan pašvaldība, gan nevalstiskās organizācijas, kas pēdējos gadus ir uzsākušas intensīvu visdažādākās palīdzības un pakalpojumu sniegšanu ģimenēm ar bērniem, kurās bērniem ir dažādas uzvedības problēmas. Mums nevajadzētu vienam uz otru skatīties kā konkurentiem, jo mēs tādi neesam. Jūs katrs piekritīsiet, ka mums problēmu ir daudz vairāk nekā skolu, kas ir pieteikušās Izglītības kvalitātes valsts dienesta projektā un ir daudz vairāk ģimeņu ar problēmām, nekā viņas nonāk pie mums. Līdz ar to, es domāju, mēs esam sadarbības partneri. Un ja es domāju par mūsu Konsultatīvās nodaļas pakalpojumu, ar ko mēs atšķiramies? Tā pat, kā projekts Pumpurs – šis ir bezmaksas projekts, respektīvi, ģimenei tas nemaksā neko. Tas, ko mēs nodrošinām projektā – konsultāciju trīs stundu garumā ģimenei ar bērnu. Konsultē nevis speciālisti individuāli, bet tas ir komandas darbs. Šajā mūsu speciālistu komandā ir sociālais darbinieks, speciālais pedagogs, klīniskais psihologs, ārsts-psihiatrs, gadījumos, kad tas ir nepieciešams – atkarību profilakses speciālists, mums tas ir ārsts-narkologs-pediatrs. Turklāt viena no dakterēm, Ija Cimdiņa, kas pie mums strādā kā psihiatrs, vienlaikus viņa ir arī pediatrs un bērnu neirologs. Būtiski, ka tas ir komandas darbs. Speciālisti pirms katras ģimenes ierašanās, ir rūpīgi iepazinušies ar visiem dokumentiem par un ap ģimeni. Mēs strādājam no ģimenes sistēmas teorijas viedokļa. Mēs neizraujam bērnu no konteksta, ka bērnam ir problēma, bet raugāmies uz ģimeni, kā uz sistēmu. Gribam saprast, kur ir meklējami galvenie problēmu cēloņi. Vai problēma ir ģimenes vide, paplašināta vide vai veselības problēmas, vai kādas konfliktsituācijas izglītības iestādē vai citas.

Psihologs arī individuāli strādā ar bērnu un tiekas ar vecākiem. Ārsti, ja ir nepieciešams veic papildus darbības. Tad pamatojoties uz kopēju analīzi, katrai ģimenei tiek izstrādāta atbalsta programma. Faktiski šis atbalsts un rekomendācija tiek izstrādātas ģimenei, vecākiem, izglītības iestādei un sociālajam dienestam, lūdzot to atbalstu un palīdzību, kas šai ģimenei būtu nepieciešama.

Kristīne Dūdiņa: Jūs veicat labu izpēti, izstrādājiet plānu un tas ir sociālais dienests, kurš to palīdz īstenot? Daudzām ģimenēm varētu būt kādi aizspriedumi pret to, ka sociālais dienests tiek iesaistīts, lai palīdzētu risināt problēmas.

Inga Millere: Ja šodien mēs rakstītu projektu, mēs šo projektu uzrakstītu savādāk.

Kristīne Dūdiņa: Ko jūs tagad mainītu?

Inga Millere: Mums ir kaut kāds rāmis, pie kā jāpieturas, tomēr rāmja iekšpusē mēs cenšamies iespējami elastīgi stādāt. Viena no pamatlietām, pie kā mēs nonācām jau projekta pirmajā gadā – jums ir taisnība, ne katra ģimene ir gatava sadarboties ar sociālo dienestu un, ne katrai ģimenei tas ir nepieciešams. Par ko mēs nedrīkstam aizmirst? Atbalsta programma, primāri, tiek izstrādāta vecākiem vai citiem likumiskiem pārstāvjiem, aizbildņiem vai ārpusģimenes aprūpes iestādes – bērnunama vadītājiem. Viņš ir atbildīgs par bērnu un lēmumiem, ko viņš pieņems. Sociālais dienests šajā gadījumā ir kā tāds drošības spilvens, palīgs un atbalsts, kas var palīdzēt vecākam vieglāk atrast pareizos risinājumus, lai uz vietas šīs problēmas risinātu. Izņemot gadījumus, kad bērna atrašanās ģimenē, pati par sevi, ir riskanta un nedroša, bet tur jau ir cits stāsts. Bet mēs, šajos gadījumos, no sociālā dienesta sagaidām, ka viņš ir sadarbības un atbalsta partneris, nevis pārņem vecāku lomu un vada. Ja mēs kā vecāki bērnu aizvedam pie daktera, dakteris taču mums arī kā vecākam izraksta receptes un rekomendācijas. Bet, ja es kā vecāks viņas nepildu, tad droši vien iesaistās citi dienesti.

Atbalsta programma, primāri, tiek izstrādāta vecākiem vai citiem likumiskiem pārstāvjiem, aizbildņiem vai ārpusģimenes aprūpes iestādes – bērnunama vadītājiem. 

VBTAI Konsultatīvās nodaļas vadītāja Inga Millere

   Sākotnēji, kāpēc tā doma radās. Tādēļ, ka uzvedības problēmas visbiežāk ir komplicētas. Tas, ko mums arī prakse ir parādījusi, ka lielākoties mūsu nodaļā nonāk ģimenes, kurās dažādu iemeslu dēļ ir,  pazemināta motivācija risināt problēmas. Viena nopietna problēma ir – vecāki cenšas noliegt problēmu. Vēl, meklēt problēmas cēloņus citur, tikai ne ģimenē, konkrēti, arī savā bērnā. Kamēr ir šis noliegums, mēs arī uz priekšu nevaram virzīties. Arī pazemināta funkcionalitāte vai, vispār, būtiskas problēmas. Līdz ar to, mums ir vajadzīgi šie sadarbības partneri. Un mums ir ļoti nozīmīgs spēlētājs – izglītības iestādes. Jo bērns vislielāko darbadienas daļu pavada tieši izglītības iestādē. Un tieši tur, bērns ar savu uzvedību rada vislielāko apdraudējumu gan citiem bērniem, gan arī sev, un neslēpsim, arī pieaugušajiem.

Kristīne Dūdiņa: Tātad bērns un ģimene saprot, kur ir problēmas un saņem rekomendācijas. Kāds ir jūsu novērojums, cik lielā mērā izdodas šos ieteikumus īstenot?

Inga Millere: Mēs sekojam tam līdzi. Mēs pus gadu pēc rekomendāciju izstrādes, nosūtām ģimenei un sadarbības partneriem vienkāršu anketu, ko aizpildīt. Mums ir svarīga atgriezeniskā saite, par galvenajām rekomendācijām. Vai bērnam ir mainījusies uzvedība? Ja jā uz kuru pusi? Neviens nevar garantēt, ka uz labo pusi. Kāda ir bijusi sadarbība? Vai rekomendācijas ir saprotamas? Vai ir izmantotas?

Atbildes ir ļoti dažādas. Ir daudz pateicības vārdi, tas ir tajos gadījumos, kad ģimene ir bijusi motivēta, motivēta ir bijusi izglītības iestāde un sociālie darbinieki.

Bet mums ir bijuši gadījumi… Pēc gada mēs apzvanām katru vecāku, notiek individuāla saruna ar katru vecāku. Ir atsevišķi gadījumi, tie, par laimi, nav bieži, kad vecāks saka: “Jā, atvainojiet! Es saņēmu, bet godīgi sakot man īsti nebija laika izlasīt.”

Redziet, šis ir tas gadījums, kad vecākam īsti nav bijis laika, bet ja interese un laiks ir atradies pedagogam un brīnišķīgam pašvaldības sociālam darbiniekam, mēs jau virzāmies uz priekšu un sniedzam vajadzīgo atbalstu bērnam.

Kristīne Dūdiņa: Būtu interesanti dzirdēt, varbūt arī no vecāku puses. Līga, vai jūsu biedrībā kādi vecāki šo pakalpojumu ir izmantojuši? Kāda ir bijusi tā pieredze?

Līga Bērziņa: Es tiešām gribu pateikt lielu paldies. Mēs stāvējām pien šūpuļa konsultatīvajam kabinetam. Es arī saku paldies par rekomendācijām, par to sākuma ceļu, par to, ka esiet mācījušies no katra gadījuma. Rekomendācijas nāk ļoti kvalitatīvas. Gan bērni saprot, gan vecāki, gan sistēma saprot, kas ir jādara. Tā pamata formula, kad mēs dodamies kādos, sarežģītos gadījumos… Ir tāds pamatlikums, ja tas tev liekas vienkārši atrisināms, tu kaut ko esi palaidis garām. Tie nekad nav vienkārši. Katram gadījuma jāpieiet ar ārkārtīgi lielu pietāti. Otrais pamatlikums ir tas, ka nekad nav tas, kas izskatās. Ļoti bieži ir ārkārtīgi klusi vecāki, klusi bērni, kuri vienkārši nespēj pārstāvēt savu viedokli, ar tādu spēku, ar kādu viņiem vajadzētu pārstāvēt. Ja mēs esam iekūlušies tik sarežģītos gadījumos, mēs paši tikt no viņiem ārā nevaram. Vajadzīgs kāds atbalsta punkts. Un pirmais atbalsta punkts, tā kā mūsu šodienas tēma ir sarežģītie bērni, ir pedagoga ticība vai jebkura ārēja spēka ticība, ka šis bērns ir talantīgs, ka viņam ir kādas spējas, kādas stiprās puses. Tajā brīdī, kad bērni saņem šo pozitīvo apliecinājumu, arī lietas sāk vērsties uz labo pusi. Ir ļoti svarīgi, ka vecāki saprot, ka, ja viņi netiek galā ar situāciju, ka viņi šo palīdzību prasa pietiekami ātri. Iet laiks, tas katrs gadījums paliek aizvien sarežģītāks. Veidojas dažādi slāņi virsū.

Ļoti liels pretestības posms ir tieši izglītības iestādes. Ir bīstami, ja pedagogi sāk strādāt priekšstatos. Ja viņi cīnās visu laiku ar bērna uzvedību, viņi var pazaudēt spēju redzēt bērna talantus, bērna stiprās puses, viņi vienkārši pieņem, ka viņš tāds ir. Viņi redz viņu kā tādu figūru, nevis personību. Kas ir vajadzīgs? Bieži vien ir vajadzīga palīdzība pašiem pedagogiem. Parasti tas nav stāsts par ļaunumu. Tas nav: “40 gadus es esmu strādājusi, es zinu kā ar bērniem strādāt.” Nedod dievs, jūs visi esiet dzirdējuši gadījumus: “Es zinu, es viņu salauzīšu. Es viņu izmainīšu. Es zinu, kā to darīt. Re, kur man ir visādi talanti.” Bet mēs jau parasti neredzam tos bērnus, kurus šī pieeja ir salauzusi. Kuri kaut kur …, un nekad neienāks šādā teltī ar saviem jautājumiem.

Kristīne Dūdiņa: Mēs varam izstrādāt rekomendācijas, bet tad mēs atkal nonākam līdz individuālai komunikācijai starp bērnu un vecāku, starp bērnu un pedagogu. Bieži vien, iespējams, viņiem ir labi nolūki. Gan vecāki grib palīdzēt, gan pedagogi grib palīdzēt, bet kas tad ir tie klupšanas akmeņi? Kāpēc dažreiz arī ar labiem nolūkiem, bērniem ir grūti palīdzēt? Vai varbūt pieaugušie jūtas bezspēcīgi?

Gunita Kleinberga: Ikvienam vecākam ir svarīgi saprast, bērns, kurš piedzimst ar kādiem traucējumiem, ir bērns, kuram vajag daudz lielāku attīstības atbalstu. Lielāku struktūru, lielāku sekošanu līdzi. Viņiem ir daudz grūtāk savu uzvedību vadīt. Jo lielāki viņi kļūst, jo tas kļūst arvien aktuālāk. Ja vecākam nav prasmes, kā vadīt bērnu, kā strukturēt vidi, tad viņš aiziet uz pirmsskolas izglītības iestādi, tur sākās problēmas. Un, kas notiek ar vecākiem, viņi sāk saskarties ar tādu vainošanu un negatīvu attieksmi. Tiek, meklēts vainīgais. “Jūs droši vien kaut ko neizdarījāt pareizi!”, ko tas vecāks atkal cenšas bērnam ieskaidrot. Tā tas ritentiņš aizgriežas. Viņi nonāk pēc palīdzības jau daudz vēlāk. Pilnīgi piekritīšu Ingai un Līgai, ka pie uzvedības problēmām ir jāsaredz bērns un jāpārstāj meklēt vainīgo. Ja pedagogs netiek galā, tad viņam arī jāmēģina saprast, kas ir tā mana atbildība un ko es varu mācīties. Ja vecākam ir grūti, arī viņš var uzdrīkstēties prasīt palīdzību, lai veidotu to atbalstu bērnam ģimenē. Nevainot un pārstāt meklēt vainīgo. Tad tam bērnam varēs palīdzēt.

Kristīne Dūdiņa: Tātad, kamēr nonāk līdz, šīm atbalsta institūcijām, jau, ir bijušas daudz dažādas emocijas. Ir bijušas daudz dažādas savstarpējas vainošanas, un sarežģītas savstarpējās attiecības, izveidojušās starp visām pusēm, kam būtu jāatbalsta.

Vineta Laizāne: Es te noteikti gribu papildināt. Nevis aiz tā bērna stāv mūsu programma, bet mūsu programmas mērķis ir, lai aiz bērna stāv kāds pieaugušais. Vai tas ir pedagogs, vai tas ir vecāks, kas pēkšņi ierauga un atklāj sevī resursus. Vai tas ir vēl kāds cits, varbūt tas ir pulciņa vadītājs, ar ko izdodas veiksmīga sadarbība, treneris, kurš spēj to bērnu strukturēt, jo struktūra ir ļoti svarīga. Un mūsu galvenais mērķis, virsmērķis, ir sadarbība. Jo tad, kad pedagogi un vecāki nevar īsti atrast to leņķi, kā skatīties uz bērnu, tas nekad nav labi. Bet, ja izdodas atrast to kopīgo skatupunktu, kaut vienu lietiņu un sākt kopā strādāt, tad parasti izdodas labāk.

Nevis aiz bērna stāv mūsu programma, bet mūsu programmas mērķis ir, lai aiz bērna stāv kāds pieaugušais. Vai tas ir pedagogs, vai tas ir vecāks, kas pēkšņi ierauga un atklāj sevī resursus. Vai tas ir vēl kāds cits, varbūt tas ir pulciņa vadītājs, ar ko izdodas veiksmīga sadarbība, treneris, kurš spēj to bērnu strukturēt, jo struktūra ir ļoti svarīga. Un mūsu galvenais mērķis, virsmērķis, ir sadarbība.

 Klīniskā psiholoģe Vineta Laizāne

Kristīne Dūdiņa: Jūs palīdzat šo savstarpējās vainošanas ciklu apturēt. Palīdzat ieraudzīt bērnu un palīdzat pieaugušajiem saprast, lai būtu vismaz viens pieaugušais, kas būtu viņa pusē, saprastu un atbalstītu viņu.

Vineta Laizāne: Tas ir mūsu lielais mērķis.

Dace Medne: Es vēlējos papildināt. Projekta ietvaros ir piedāvāts arī atbalsts skolotājiem. Mēs diezgan daudz runājam par pedagogiem. Arī viņiem ir nepieciešams atbalsts. Un šī projekta ietvaros ir piedāvātas gan profesionālās kompetences pilnveides programmas, gan arī skolotājiem supervīzijas.

Kristīne Dūdiņa: Vai skolotāji izmanto šos pakalpojumus?

Dace Medne: Ļoti aktīvi. Mēs pat esam veikuši pieteikumu, lai mainītu un palielinātu supervīziju skaitu, jo tās ir novērtētas un pieprasītas. Tā, ka projekta ietvaros mēs atbalstam arī skolotājus.

Kristīne Dūdiņa: Jūs no speciālista viedokļa, kas strādā individuālā līmenī gan ar pedagogiem, gan ar bērniem, gan ar vecākiem. Kas ir jūsu novērojumi? Kādi ir izaicinājumi? Ko vajadzētu risināt vēl bez iepriekš minētajiem?

Inese Elsiņa: Šeit jau daudz kas izskanēja gan par sistēmu, gan pašu bērnu. Man patīk skatīt bērnu no bio-psiho-sociālā viedokļa. Jo mēs neesam tikai sociālās būtnes, neesam tikai psiho, bet mēs esam arī bio. Dažreiz varbūt pietrūkst zināšanu. Ja bioloģiski tomēr bērniņš ir piedzimis ar dažādām smadzeņu attīstības īpatnībām, mēs uzskatām, ka viņa uzvedība ir tikai neaudzināšanas vaina. Piemēram, bērniņam ir UDHS (uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms. Autora piez.), vai bērniņam ir autiskā spektra traucējumi, ļoti bieži ir dzirdēts, tas jau neaudzināts, nu vienkārši viņš tā uzvedas. Un pietrūkst to zināšanu, ka ir kaut kādas bioloģiskās predispozīcijas, kāpēc viņš tā varētu uzvesties. Protams, tas neattaisno mūs, neko nedarīt. Bet tas veicina izpratni, ka ir arī kaut kādas bioloģiskas predispozīcijas viņa uzvedībai. No tā attiecīgi izriet, ko tad mēs darīsim tālāk. Kā mēs veicināsim to psiholoģisko un sociālo kontekstu un, ko mēs pasāksim. Tad ir dažādi, vienam lielāks uzsvars uz sociālo, jo sociālā sfēra nav sakārtota, citam psiholoģiskais, piemēram, atpazīt emocijas.

Kristīne Dūdiņa: Respektīvi, tādas, dažādas prasmes, kuras vajadzētu iemācīt cilvēkiem, lai viņi spētu atbalstīt bērnu, kuram ir grūtāk.

Inese Elsiņa: Katrā ziņā, jāstiprina arī pats bērns. Nevar tikai prasīt. Strādājot ar bērnu, cenšos stiprināt viņa sociālemocionālās prasmes. Vēl jāpiekrīt par attieksmi, tieši vakar bija viena mamma, kur teica, ka skolotāja pateica, ka mans bērns ir slikts. Tad ir liels jautājums, kas ir “slikts bērns”. Ja ir uzvedība, kas nav atbilstoša manām gaidām, vai manai attieksmei, vai maniem priekšstatiem, kā ir jābūt, tad tas ir fokuss uzvedībā, mēs to varam mainīt vai ietekmēt. Bet to, ka bērns ir slikts, ar to ir grūti ko iesākt, tas jau ir iesakņojies priekšstats.

Tad ir liels jautājums, kas ir “slikts bērns”. Ja ir uzvedība, kas nav atbilstoša manām gaidām, vai manai attieksmei, vai maniem priekšstatiem, kā ir jābūt, tad tas ir fokuss uzvedībā, mēs to varam mainīt vai ietekmēt. Bet to, ka bērns ir slikts, ar to ir grūti ko iesākt, tas jau ir iesakņojies priekšstats.

Psiholoģe Inese Elsiņa

Kristīne Dūdiņa: Kā jums liekas, kāpēc tāds priekšstats? Vai tikai tāpēc, ka nezina par UDHS un autisma spektra traucējumiem. Vai ir vēl kādi faktori, kāpēc veidojās tāda attieksme pret šo bērnu? Ka mēs nevis runājam par viņa uzvedību un domājam, kā viņam palīdzēt, bet mēs domājam, ka viņš ir slikts un ir pret mums.

Inga Millere: Ja drīkst, pavisam īsi. Tāds bērns nav ērts, viņš traucē. Viņš krīt uz nerviem. Ļoti. Mēs uz viņu reaģējam un reaģējam ļoti emocionāli.

Kristīne Dūdiņa: Respektīvi, bērna uzvedība izraisa mūsos emocijas, ar kurām mēs paši netiekam galā.

Inga Millere: Es domāju ir vismaz viena, man ļoti svarīga lieta, ar ko es esmu iepazinusies no ārzemju kolēģiem – kad konstatē bērnam problēmu, ar viņu strādā, viņu diagnosticē un noformulē. Ir ļoti svarīgi, ka ir valstis, kas apraksta šo bērnu uzvedības specifiku, apraksta, kā viņš var rīkoties, un ko šādā gadījumā pedagogam, audzinātājam, vecākam šajā brīdī vajadzētu darīt. Un tad, kad šis bērniņš nonāk izglītības iestādē, vasaras nometnē, tad katrs pedagogs saņem šo informāciju. Ar šo tiek iepazīstināts iestādes vadītājs, iepazīstina visus pieaugušos, kas būs kontaktā ar bērnu. Vienkāršs piemērs – ar bērnu, kam ir ik pa laikam nepieciešama drošā vieta. Pedagogs, kas par to neko nav dzirdējis, viņš ņems bērnu, ķers pie durvīm, viņš skries ārā. Pateiks visu, ko viņš domā par bērnu, un šad tad arī par ģimeni, nosēdinās atpakaļ solā, un liks viņam sēdēt. Tai vietā, lai ļautu bērnam iziet no klases uz viņa drošo vietu, un pēc 10 minūtēm atgriezties atpakaļ. Tas nav stāsts par labajiem un sliktajiem, gudrajiem un ne tik gudrajiem, bet par to, ka mums visiem, kā sabiedrībai, sākot ar vecāku un beidzot ar politikas veidotājiem, droši vien vēl garš ceļš ejams.

Kristīne Dūdiņa: Ja mums ir šie skaidrie ieteikumi, tad ko darīt šajā situācijā, tad tas palīdz pašiem nenonākt emociju varā. Kā rīkojas arī pieaugušais – stresā, impulsīvi, tā ka viņš varbūt pēc tam pats nožēlo un jūtas vainīgs.

Inese Elsiņa: Tas ir darbs arī pieaugušajam pašam ar sevi.

Līga Bērziņa: Man ir stāsts. Tas bija kādus divus gadus atpakaļ. Es piedalījos sociālo darbinieku un sociālo pedagogu konferencē. Pacēlās viena roka, piecēlās viens pedagogs, un viņš teica, ko, lai dara, mums klasē ir viena tāda meitene, kura raksta ļoti lēni. Viņa raksta ļoti lēni, un katru burtiņu viņa izvelk ļoti, ļoti rūpīgi un precīzi. Un ja, viņai nesanāk, viņa uzreiz raud. Un viņai saka, tas nekas, ka tev nesanāk. Ej uz priekšu, ej uz priekšu! Nesanāk šitas, sanāks nākamais! Bet viņa saka, nē un raksta ļoti lēnām. Ja viņa ļoti satraucās, tad saplēš to burtnīcu un met pa gaisu. Viņai saka, nekas, tev jāpieraksta divas rindiņas, un gan jau kāds burtiņš sanāks. Ātrāk, ātrāk, ejam uz priekšu! Jo, re kur mums ir norma. Tad viņa saka: “Ko lai dara? Jo vairāk to bērnu steidzina, jo stresaināks viņš paliek.” Es viņai saku, iedomājieties, nedod Dievs, pēc 20 gadiem guļu uz operācijas galda un ir divi ķirurgi. Viens atgriež vaļā un saka: “Ai, nesanāca! Tas nekas. Pacientu kvotas jāpilda. Pilna palāta ar operējamiem. Gan jau kāds sanāks!” Otrs ir tas mūsu lēnais bērns, kurš tiešām spēj milimetru pa milimetram. Viņš izvelk to vienu burtu, bet viņš to izdara ļoti precīzi. Tā ir tā viņa vajadzība, viņš redz galvā to perfekto burtu. Mums ir tik ļoti vajadzīgi mikroķirurgi. Bet saprotiet, man tiešām negribas, lai mani operē ķirurgs, kuram trīc roka, jo viņš ir dabūjis pa galvu ar grāmatu, jo viņš ir pārāk lēns.

Kristīne Dūdiņa: Viņš to darīs precīzi, bet lēni.

Gunita Kleinberga: Saistībā ar tiem neērtajiem bērniem, vecākiem, pedagogiem un ikvienam … ir viena lieta, ko mēs visi gribam, mēs visi gribam būt labi. Mēs gribam būt labas mammas. Mēs gribam būt labi profesionāļi. Mēs gribam būt vēl vis kaut kas labi … Un es iedomājos, ja es ar savu bērnu aizeju sabiedrībā… Man viņi ir aktīvi. Viņi var būt skaļāki un kustīgi. Un ja es aizeju, kas ir tas, ko es bieži vien dzirdu… Ai, ai, ai! (Zāle smejas.) Kas viņi tev nevar nosēdēt mierā? Kāpēc viņiem ir jāskraida? Tas, kas notiek…, es kā vecāks sāku sajusties slikti ar šito. Automātiski es sāku to projicēt uz bērnu. Tas ir par mūsu emocijām, es jūtu, kā es uzvelkos … Jo manā bērnībā neviens nemācīja, ko tad darīt man pašai ar savām emocijām. Tāpēc mūsu vecākiem grūti saviem bērniem iemācīt, kā atpazīt emocijas, kā viņas kontrolēt. Un, ko ar to darīt. Kā bija mūsu bērnībā? Ja tu dusmojies, tad tu esi slikts, ej uz savu istabu, durvis ciet, un, kad nomierināsies, tad tikai nāc ārā. Es tikai divdesmit piecu gadu vecumā, es sāku mācīties, ko tad ar emocijām darīt. Tad, kad mans bērns sāk dusmoties, tad automātiski nāk ārā tas, ko es bērnībā esmu iepazinusi. Ka tu nedrīksti ļaut viņam dusmoties, tev jāaizsūta uz istabu. Bet vajag (ar skaņu izpūš gaisu) un mācīt… Tas arī ir ļoti jāņem vērā, mūsu, vecāku un bērnības pieredze. Mēs gribam tos ērtos bērnus. Un ģenētikai noteikti ir nozīme, manā disleksijas gadījumā, manas mammas brālim arī viņa bija…

Kristīne Dūdiņa: Tad mums pašiem kopā ar bērniem ir jāmācās, regulēt savas lietas. Nesagaidīt tikai, ka bērni mainīsies, lai mums būtu ideāli bērni, lai mēs varētu justies kā ideāli vecāki.

Vineta Laizāne: Gribēju vēl uzlikt akcentu. Arī pedagogi justos labi pedagogi. Viņiem ir grūti justies labiem, kompetentiem pedagogiem, jo, pat darot visas lietas pareizi, tas efekts nebūs ne ātrs, ne tūlīt, ne tik lielisks. Un tas ir rada tādu vilšanos. Un palīdz ļoti, palīdz, ja pasaka, tā būs līdz 9. klasei. (Smiekli.)

Gunita Kleinberga: Mēs pielietojam tādu filmēšanas metodi, ar vecāku atļauju bērnudārzā. Un varam pedagogam parādīt, šo tu dari ļoti labi. Kad tu šo dari, redz, kas tajā brīdī notiek ar bērnu. Un pretī rādot to attīstības vajadzību.

Kristīne Dūdiņa: Kristiāna, es zinu, ka tu arī strādā ar vecākiem un bērniem, vadi nodarbības. Varbūt arī tev ir kādi ieteikumi vecākiem par uzvedības vadības metodēm? Lai mēs tiktu galā ar šo sajūtu – mēs vēlamies būt labi vecāki, bet ne vienmēr tas notiek tā, kā mēs to esam iztēlojušies.

Kristiāna Kalniņa: Tipiski skolā, bērnudārzā ir režīms, kaut kāda programma, kas jāiemāca, ir pasākumi, kuros ir jāpiedalās, tā tālāk un tā joprojām. Ļoti bieži no pedagogiem izskan, ka nav īsti laika. Tad man ar šo bērnu vienu ir …?  Ko tad darīs pārējie? Tad jau pārējie arī gribēs tāpat kā viņam, ja viņam ir kāda īpaša uzmanība. Kas tad notiks, un tā jau nevar. Tas, ko es parasti saku, ja bērnam bioloģiskā predispozīcija ir tāda, ka viņš ir aktīvāks, grūtāk regulēt emocijas, viņam nācies būt nepiemērotā vidē. Viņš jebkurā gadījumā prasīs, prasīs to uzmanību. Ja mēs gribam kaut ko mainīt, gribam bērnu iemācīt lasīt, ir jāvelta uzmanība. Tas ir kaut kā neizbēgami. Līdz šim tas netiek uzsvērts.

Kristīne Dūmiņa: Tas tad arī nozīmē to, ka viņiem no organizācijas struktūras darbības viedokļa vajag vairāk laika, ko viņi var tam bērnam veltīt?

Līga Bērziņa: Man ir piemērs, atkal stāsts. Uzvedība.lv mums notiek tādas darbnīcas, un pedagogi dalās ar savu pieredzi. Mums bija atnākusi viena pedagoģe, viņa stāstīja, ka uzreiz pēc Latvijas Universitātes aizbrauca uz mazpilsētu un saņēma pirmo audzināmo klasi. Latvijā joprojām ir tāda sistēma, ka ir A,B,C,D klase un A klasē ir tie …, un D klasē, visi tie, kas paliek pāri. Jūs taču neredzat daudz tādas skolas? (Smiekli.) Tagad jūs varat minēt, kādu klasi saņem, pedagogs, kurš no Latvijas Universitātes … (smiekli). Tad viņa gada vidū, oktobra vidū aizgāja pie direktores. Nu protams, D klase, jūs taču uzminējāt? Viņa aizgāja pie direktores ar atlūgumu. Viņa pateica, ka ir divas iespējas. Vai nu jūs pieņemat manu atlūgumu, vai pieņemat, ka šī klase šajā gadā vielu neizņems. Jūs zināt, ko nozīmē mazpilsētā gada vidū atrast pedagogu? D klasei! (Smiekli.) Nu labi, tad mēs pieņemam, ka situācija ir tāda, kāda viņa ir.

 Un tas ko viņa darīja, es redzu starp jums daudzus gaišus prātus, jūs jau arī to darāt dzīvē. Viņa īstenoja tā saucamo “Stop programmu”. Ko nozīmē, kad bērns dodas skaitīt dzejoli klases priekšā un viņa paklūp pret somu. Kas parasti notiek? Klase smejas. Skolotāja pasaka: “Ko tu smejies, nesmejies, tas nav smieklīgi, nāc skaiti dzejoli.” Bet šajā brīdī viņa saka: “Stop! Tagad analizēsim, kas notika. Kāpēc soma bija uz grīdas? Un redziet, bērni, tur katram pie sola ir āķītis, pie kura to somu var pieāķēt, lai viņa nav uz grīdas un lai neviens nepakrīt. Kā jūs domājiet, vai tad, kad visi smejas un viens raud, vai tas ir jautri vai tas nav jautri? Puiši, kas bijāt klāt, vai jūs zinājāt, ko jums vajadzēja darīt šajā situācijā? Paprasīt, vai tev nevajag palīdzēt.” Tajā brīdī, kad viņi visu šo ir izrunājuši, tad meitene atkal iet skaitīt dzejoli. Un jūs varat iedomāties, kādas akadēmiskās sekmes ir meitenei Nr.1 un meitenei Nr.2. Un jūs varat iedomāties, cik ātri gāja mācību process uz priekšu. D klasē, mazpilsētā. Un tad, kad mēs viņu satikām, viņa bija beigusi jau 4. klasi. Izlaidums. Un kā jūs varat iedomāties, šie bērni, viņai bija vislabākā, visaktīvākā, visgudrākā klase, ar vislabākajām sekmēm un uzvarām visos Zelta zivtiņu čempionātos. Un tagad atjautības uzdevums. Kā jūs domājiet, ko par viņas akadēmisko veiksmi saka skolotāju istabā? (Smiekli.) Pareizi! Tev jau palaimējās! Tev jau tādus bērnus iedeva.

Te tajā stāstā jau tas ir iekšā, tajā brīdī, kad mēs sakārtojam sociālo komunikāciju, mācības mēs varam iedabūt iekšā ļoti ātri. Bet tad, ja bērns jūtas slikti klasē, vienalga kāda iemesla dēļ, tad mēs par izglītības saturu varam aizmirst. Arī izņemto vielu aizmirst ļoti ātri.

… tajā brīdī, kad mēs sakārtojam sociālo komunikāciju, mācības mēs varam iedabūt iekšā ļoti ātri. Bet tad, ja bērns jūtas slikti klasē, vienalga kāda iemesla dēļ, tad mēs par izglītības saturu varam aizmirst. 

Latvijas autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa

Vineta Laizāne: Runa ir par īstermiņu un ilgtermiņu. Vai nu mēs tagad izdomājam, ko mēs darām tagad, lai pēc tam būtu vieglāk. Vai mēs visu laiku cīnāmies ar šodienu un darām kaut ko, kam ilgtermiņā nav perspektīvas.

Kristīne Dūdiņa: Marina, vai tu varētu ar savu pieredzi padalīties?

Marina Petrakova: Es vēlos nadaudz pieskarties citai tēmai. Mana profesija ir audiologopēds. Tas nozīmē, strādāju ar milzīgu problēmu kopumu, no runas, valodas, komunikācijas, līdz pat tiem bērniem, kuri nerunā vispār. Mēs runājam, ka ir bērni, kuriem ir jāapzinās tas, tas, un tas. Ir milzīgs kopums bērnu, kuri neapzinās, kuri nevar apzināties, tāpēc, ka viņi nerunā. Vai nu kādu organisku traucējumu dēļ, vai nu emocionālo traucējumu dēļ. Ko mums darīt? Psiholoģi, logopēdi, audiologopēdi vai vecāki var secināt, es varu secināt, es nezinu, ko darīt. Bet mēs ejam tālāk, meklējam atbildes, “guglējam”. Nav runa par to, kā mēs sajūtamies, runa ir par to, ka mums ir pienākums strādāt ar šo bērnu. Un, kad mēs strādājam ar tādu grūto bērnu, neērto bērnu, pārsvarā man ir visi tādi, kā arī jums… un jums…, un jums… Praktiski visiem. Mums ir jāsaprot, ka tas nav stāsts par mūsu sajūtām, tas ir stāsts par to, ko mēs varam izdarīt. Es esmu šeit kā Marina audiologopēds, kuram ir pienākums atbalstīt to bērnu. Tas bērns nerunā, bet viņam ir sirds. Viņam varētu būt traucēts intelekts, runāšana, valoda, bet viņam ir sirds. Un, ja jūs varat dot iedvesmu, dot mīļumu bērnam, tad viss notiek. Varbūt ne pēc dienas, varbūt ne pēc divām nedēļām, varbūt pēc pusgada, bet jums tas ir jāiztur. Bieži ir jautājums, kur dabūt laiku, jo parasti mēs strādājam 10 nodarbības. Ko darīt? Mums ir jāapmāca vecāki. Jāizglīto vecāki un jāiedvesmo meklēt metodes. Nedarbojās tradicionālās metodes, jāmeklē tādas, kas var kalpot gandrīz kā tradicionālās. Noder gan informācijas tehnoloģijas, virtuālās realitātes tehnoloģijas, alternatīvās realitātes tehnoloģijas. Vienīgais, kas ir vajadzīgs, pievērst bērna uzmanību. Viņš var būt neredzīgs, nedzirdīgs, vai varētu būt komunikācijas traucējumi, bet viņam tik un tā ir tas uzmanības gabaliņš, lai jūs varētu uzmanību piesaistīt. Instrumentus un ierīces jūs varat meklēt bezgalīgi. Galvenais ir meklēt.

Kristīne Dūdiņa: Tas ir par to, ka mēs neatsakāmies no bērna, bet ejam līdz galam. Tu runāji gan par emocionālo saikni, ka mums ir tas kontakts, gan ka mēs neatsakāmies līdz pēdējam un turpinām meklēt.

Marina Petrakova: Vispār nedomājam par atteikties vai neatteikties. Tas ir mūsu darbs, tas nav vaļasprieks. Mums ir izvēle spēlēt klavieres vai nespēlēt klavieres. Un ir izvēle strādāt par pedagogu vai nestrādāt. Ja jūs apzināties, ka jūs nevarat to izturēt, jūs esiet pieauguši cilvēki, jums kaut kas ir jāizdomā. Tas ir skarbi, kaut kas ir jādara, vai nu jāsakārto sava emocionālā stabilitāte, varbūt ir vienkārši jāiziet pastaigāties ar suni, bet ir jāsaprot, ko darīt ar šo bērnu. Nav atkarīgs, no kurienes šis bērns nāk, pienākums ir vismaz kaut kādu mazu problēmu atrisināt.

Kristīne Dūdiņa: Dot vismaz kaut kādu ieguldījumu šī bērna tālākajā ceļā. Ceļamaizi.

Marina Pertakova: Vecākam viss ir daudz sarežģītāk, bet speciālistiem jāsaprot, ka galvenais tornis uz kā viss balstās esiet jūs pats. Jums ir jāsakārto sava iekšējā pasaule. Kā to izdarīt? Noteikti psihologi pateiks labāk, ir kādas atbalsta grupas. Ir interneta resursi angļu valodā, latviešu valodā, kurās dalībnieki, pedagogi un funkcionālie speciālisti, dalās ar metodēm, kā atrisināt situācijas. Ar forumiem gan uzmanīgi, meklējiet speciālistu ieteiktus resursus. Galvenais ir meklēt.

Kristīne Dūdiņa: Vēl pēdējie komentāri no dalībniekiem. Ceļamaize. Katrs no mums satiekas ar cilvēkiem, kuri mūsos izraisa ne tik pozitīvas emocijas. Mums liekas, ka mēs netiekam galā ar šo komunikāciju. Nejūtamies tik efektīvi, kā mēs vēlētos justies. Tikko jau dzirdējām vienu, līdz galam saglabāt to atbildības sajūtu un meklēt kaut vai kādu risinājumu.

Līga Bērziņa: Tāds padoms, manuprāt, visiem. Tas ko es esmu sapratusi, ir ļoti svarīgi nenonākt tajā ciklā, kas saucās: “Ir konflikts – ir komunikācija, nav konflikta – nav komunikācijas”. Tad, kad var dot šo pozitīvo saiti. Un arī tajā brīdī, kad liekas, ka tas nav iespējams, meklēt šo pozitīvo un ticību risinājumam.

Marina Petrakova: Būt pašam par to avotu. Vienkārši būt pašam. Iedvesmot sevi, paskatīties spogulī un pateikt sev: “Šodien es to nevarēju, rīt es to varēšu”.

Gunita Kleinberga: Cik ļoti mēs atbalstam bērnu, kad viņš sāk staigāt. Kā mēs rūpējamies par viņa drošību, kā mēs viņu pieturam. Kā mēs priecājamies, kad viņš sāk apgūt šo, jauno prasmi. Tanī brīdī, kad viņš sāk apgūt jaunu uzvedību vai viņam jāsaprot savas emocijas, mēs aizmirstam, ka viņam vajag tikpat lielu atbalstu, kā pie staigāšanas. Gribu uzsvērt, ka bērns, gan uzvedību, gan emocijas, gan tās lietas, kas mums ir apkārt, viņš tās tikai mācās. Ja pieaugušais viņam nesniegs tādu kārtīgu atbalstu, tad viņš to neiemācīsies.

Inga Millere: Es savukārt gribētu novēlēt vecākiem un arī mums speciālistiem, reizi pa reizei atļaut sev kļūdīties, un atļaut kļūdīties bērniem.

Vineta Laizāne: Es paturpināšu. Lai to empātiju pret bērnu varētu uzaudzēt, vispirms veidot empātiju pret sevi. Un, ja es redzu, ka bērnam ar tām dusmām īsti neiet, paskatīties, kas notiek ar manām dusmām. Es arī reizēm esmu bezspēcīga, es saku bērnam: “Ok, es tagad nezinu, ko darīt. Es te pasēdēšu, dziļi ieelpošu un tad parunāsim tālāk.” Un bērns, pēc kāda laika jūs redzēsiet, viņš darīs tieši to pašu. Tā ir tāda unikālā bērna spēja skatīties uz mums pieaugušajiem un mācīties.

Ineta Elsiņa: Es esmu dzirdējusi, kā kāda mamma saka: “Kad es griežos pie psihologa, tad viss pārvēršas par problēmu”. Galvenais ir tās bailes pārvarēt, un sajust, ka es neesmu viena un varu saņemt atbalstu. Internetā, klātienē, bet meklēt atbalstu.

Kristiāna Kalniņa: Situācijās, kad pedagogi vai citi klātesošie sāk dalīties ar grūtībām, ar ko netiek galā, būtu ļoti svarīgi klausīties un būt iecietīgiem. Cik bieži gadās, ka klausās pa ausu galam, un vēl pasaka, man gan nekad tā nav bijis. Ja cilvēks lūdz, aicinātu klausīties un reāli sniegt atbalstu.

Mēs esam panākumu sabiedrība. Skolotāju darbu vērtē pēc panākumiem, skolu mēs izvēlamies pēc panākumiem. Panākt, ko tas nozīmē? Ko mēs panākam, ja mēs aizmirstam cilvēku?

Izglītības kvalitātes valsts dienesta vecākā eksperte Dace Medne

 Dace Medne: Man ir divas pārdomas. Strādājot, gatavojot skolotājus, es piecpadsmit gadus to daru, es vienmēr saku viņiem šādu domu: “Tad, kad bērns piedzimst, mēs viņam mācām pilnīgi visu, turēt karoti, runāt, pareizi izrunāt vārdus, lasīt, mēs aizmirstam viņu mācīt komunicēt.” Šo komunikāciju bērns iemācās kļūdu – mēģinājumu ceļā, kaut kā. Te ir tas lielais jautājums. Mēs aizmirstam mācīt, kā veidot attiecības. Atbildi jūs katrs varat meklēt pats. Es teiktu, katram sākt ar sevi. Pilnveidot savas prasmes komunicēt. Gan ar sevi pašu, gan ar saviem bērniem, gan mazbērniem, gan darba kolēģiem un ar cilvēkiem vispār sabiedrībā.

Otra lieta, kas izskanēja, un kas ir tās manas pārdomas. Mēs esam panākumu sabiedrība. Skolotāju darbu vērtē pēc panākumiem, skolu mēs izvēlamies pēc panākumiem. Tad sākam pārmest skolotājam. Panākt, ko tas nozīmē? Ko mēs panākam, ja mēs aizmirstam cilvēku? Citējot Imantu Ziedoni: “Laiki nav svarīgi, svarīgs ir cilvēks!”

Materiālu sagatavoja projekta “Atver sirdi Zemgalē” komunikāciju speciāliste Ilva Kalnāja.

Foto: Ilva Kalnāja

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: