Zemgales politiķi smeļas pieredzi sociālo pakalpojumu veidošanā II

2018. gada nogalē projekta “Atver sirdi Zemgalē” ietvaros, Zemgales reģiona pašvaldību vadītāji devās pieredzes apmaiņas vizītēs sociālo pakalpojumu veidošanas detalizētai izpētei. Viens no apmeklētajiem objektiem – biedrības “Kustība par neatkarīgu dzīvi” sniegtie sociālie pakalpojumi.

Biedrības “Latvijas kustība par neatkarīgu dzīvi” vadītāja Inga Šķestere pastāsta, ka biedrība darbojas Rīgas pašvaldībā un izveidojusi divus pakalpojumus – dienas aprūpes centru personām ar smagiem un dziļiem garīga rakstura traucējumiem un grupu dzīvokļus cilvēkiem ar psihosociāliem traucējumiem. Grupu dzīvokļos ir cilvēki ar vieglākiem funkcionāliem traucējumiem. Šie ir divi atšķirīgi pakalpojumi atšķirīgām mērķa grupām un ir divu veidu – viens ir mājokļa pakalpojums un otrs ir dienas aktivitāšu pakalpojums. 

Pamatā mēs esam interešu aizstāvības biedrība. Daudzus gadus esam strādājuši ar ārzemju kolēģiem, kas labi pārzina dažādas metodikas. Tajā pašā laikā mēs daudz strādājam ar Labklājības ministriju un mums ir vēlme ietekmēt sociālo politiku. Tā mēs nonācām pie domas veidot dienas aprūpes centra pakalpojumu, jo, pirmkārt, ir cilvēki, kam vajag šo pakalpojumu. Otrkārt, gribam, lai ir vieta, kur varam dalīties ar to, ko zinām. 

Ingas Šķesteres stāstījums pamazām pārtop par atbildēm uz daudzskaitlīgiem politiķu jautājumiem, kas rezultātā izvēršas spraigā diskusijā. 

Dienas aprūpes centra pakalpojums.

Stāstot par dienas aprūpes centra darbību, I.Šķestere atklāj, ka pašvaldība no biedrības pērk pakalpojumu. Katram klientam ir pašvaldības Sociālā departamenta nosūtījums. Līgums ar pašvaldību noslēgts uz iepirkuma pamata. Iepirkums tiek izsludināts katru gadu.  Līgumā ir noteikts konkrēts klientu skaits un vienas dienas izmaksas vienam klientam. Šobrīd apmaksātas ir 18 vietas, centru apmeklē 23 klienti. Darbinieku dienas centrā nav daudz, ir nepilnas 5 slodzes uz 18 klientiem, centrs strādā no pulksten 8 rītā, līdz 7 vakarā, bet darbs, pirmkārt, ir labi plānots, otrkārt, klienti ir “iestrādāti”. Mēs sakām iestrādāti – tas nozīmē, viņi zina, ko darīt.

Vienas dienas izmaksas klientam centrā sastāda divdesmit viens eiro septiņdesmit astoņi centi. Maksā ir iekļauts viens eiro piecdesmit centi ēdināšanai. Rīgas saistošajos noteikumos ir punkts, ka dienas aprūpes centrā cilvēkiem ar smagiem un dziļiem garīga rakstura traucējumiem ēdināšana ir ģimenes līdzmaksājums, vai arī ģimene dod līdzi ēdienu, kas pēc MK noteikumiem ir atļauts. Mūsu klienti ņem ēdienu līdzi no mājām. Mēs negatavojam, un mums nav arī ēdiena sadales punkta. Mūsu mērķa grupā daudzi cilvēki ir ar alerģijām, daudzi ar produktu nepanesamību, cilvēki ar autismu ēd kaut ko ļoti noteiktu. Mēs nevienam ēdinātājam par šādu cenu tik specifisku pakalpojumu nevarētu pasūtīt. Tam ir vēl pluss, mēs nemetam ārā ēdienu.

Ja pakalpojums šeit vairs nebūtu, tā būtu ļoti liela problēma gan ģimenēm, gan klientiem. Jo mums ir klienti ar ļoti smagiem traucējumiem. Tas nozīmē, ka viņi ilgi adaptējas pie pakalpojuma. Gads ir normāls laiks, kurā klients adaptējas pie pakalpojuma. Gads ir laiks, kurā mēs iestrādājam aktivitātes. Tas ir tas, ko saucam par ikdienas rutīnu, lai cilvēks šeit justos labi. Viņš atnāk un zina, kas ir jādara.

Zemgales reģiona pašvaldību vadītāji

Mūsu klienti visi dzīvo mājās, ģimenēs. Dienas aprūpes centra pakalpojums dod iespēju ģimenes locekļiem strādāt algotu darbu. Mums ir 5 ģimenes locekļi, kas ir atsākuši strādāt pilna laika darbu. Plus, protams, visi tie citi ieguvumi ģimenei, kas ļauj dzīvot normālu dzīvi.

Kaut arī strādājam no 8 rītā līdz 19 vakarā, tas nenozīmē, ka visi 18 klienti ir visu dienu. Viņi izretinās laikā, un ne visi ir 8 stundas. Daļa strādā darbnīcā, daļa lielajā telpā. Katram cilvēkam ir savas individuālās aktivitātes. Mums nav vienkārši nodarbības. Tās ir tās iestrādātās aktivitātes. Viņi vienkārši zina, kas ir jādara, bet iepriekš ir ieguldīts darbs, lai tās iestrādātu. Tādējādi aprūpētāja var vienlaikus pārraudzīt 8 cilvēku darbu.

Mūsu pakalpojumā ir cita pieeja – vadošais speciālists ir ergoterapeits (pēc sarunas ergoterapeite Dita Rituma mūs izvadā ekskursijā pa dienas aprūpes centra telpām un stāsta par darba metodēm ar centra klientiem). Sociālais darbinieks nav vadošais speciālists, jo nevar izvērtēt šo mērķa grupu, viņš tikai piedalās izvērtēšanā. Mēs šo modeli piedāvājām Rīgas pašvaldībai, un Rīgas pašvaldība teica, jā. Tālāk viss notika ātri un veiksmīgi.

Mums ir pilngadīgas personas no 18 līdz, vecākajam ir 42 gadi. Centrā nav vecāka gadagājuma cilvēku, jo viņiem ir nepieciešamas savādākas aktivitātes un cits ritms. Miksējot dažādas mērķa grupas darbiniekiem, darbs kļūst ļoti sarežģītāks. Ja mums šeit būtu vecāka gadagājuma cilvēki, pie šīs klientūras, vecāka gadagājuma cilvēki būtu cietēji, jo viņi justos slikti. 

Runājot par svarīgākajām lietām, uzsākot veidot pakalpojumu, telpu iekārtojums un plānojums ir būtisks. Speciālistiem ir jāpārzina darba metodes un darbs ar mērķa grupu. Liela daļa pašvaldību šobrīd uzsāk sociālo pakalpojumu izveidi un bažas rada, vai Latvijā pietiek speciālistu. Tomēr I. Šķestere ir optimistiska un pauž, ja ir vēlēšanās, zināšanas var apgūt. Ja jāizvēlas starp cilvēku, kas ir ar izglītību, bet ir strādājis ilgstošās aprūpes iestādē, un cilvēku, kam ir vēlēšanās, bet nav izglītības, viņa labāk izvēlas ieguldīt otrajā, jo uzskata, ka lauzt stereotipus ir grūtāk. Darbiniekiem obligāti ir jābūt supervīzijām.

Vēl īpaša uzmanība jāpievērš materiāltehniskajai bāzei, lai cilvēkiem ir ko darīt. Jo vissliktākais stāvoklis ir tad, ja cilvēkiem nav ko darīt. Plānojot budžetu pakalpojuma sniegšanai, noteikti jāparedz līdzekļi materiālajai daļai klientu nodarbināšanai.

Dienas centrā ir lielāka telpas platība uz vienu klientu, kopā nepilni 400m2, tāpēc, ka mums ir cilvēki ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, un tad ir nozīme, ka telpas ir pietiekami lielas. Ja cilvēki būs saspiesti, tas radīs problēmas. Pietiekoši plašas telpas ir vienreizējs ieguldījums, bet, ja jums vajadzēs vairāk darbiniekus un būs grūtāk ar aktivitātēm, tad būs nepieciešams lielāks ikdienas ieguldījums.

Rīgas pašvaldības iepirkumā ir noteikts, kādiem speciālistiem centrā jābūt. Ārsti nav prasīti, medicīnas darbiniekiem arī nebūtu šeit ko darīt. Ir jābūt sociālajam darbiniekam, sociālajam aprūpētājam vai rehabilitētājam un ir jābūt aprūpētājam. Tas ir komplekts, kam šeit jābūt pēc MK noteikumiem. Tad nāk klāt speciālisti, ko mēs piesaistām pēc nepieciešamības. Mums ir ergoterapeits pusotra slodze, fizioterapeits. Piesaistīt var jebko, ja jums pašvaldībās ir cilvēki ar autismu, piesaistiet ABA terapeitu.

     Ja jāizvēlas, vai iepirkt pakalpojumu no nevalstiskās organizācijas, vai pašvaldībai veidot pašai, tad prasības pakalpojumiem ir vienādas abos gadījumos. Nevalstiskā organizācija elastīgāk var rīkoties ar budžetu. Ja ir laba nevalstiskā organizācija, ieteikums sadarboties, jo nevalstiskās organizācijas ir inovāciju nesējas un cilvēku darbībai ir lielāka motivācija. Vēl nevalstiskās organizācijas parasti ir aktīvas piesaistīt papildus līdzekļus caur projektiem. Pašvaldības no tā būs ieguvējas. 

Rīgā ir pietiekoši labi nodrošināts sabiedriskais transports un cilvēkiem ar invaliditāti tas ir bez maksas. Vecāki pārsvarā gadījumu arī ir asistenti. Rīgā nogādāšana uz dienas aprūpes centru nav problēma, vecāki paši atved. Lauku teritorijā, ja attālums ir 50 km, tas rada problēmas. Ģimenēm pat transporta līdzekļa mājās nav. Pašvaldībām nodrošināt transportu, turklāt specializēto, lai var ar ratiņiem cilvēkus pārvadāt – pašvaldību vadītāji uzskata, ka tas būs ļoti dārgi.         

Uz jautājumu, ko viņiem visvairāk patīk darīt, skan atbilde: “Kā kuram”. Izejam cauri aktivitātēm. Ikdienas aktivitātes: viss, kas saistīts ar pašaprūpi, virtuvi, ģērbšanos, ēšanu, galda klāšanu, telpu uzkopšanu. Lietas, kas mums ir elementāras, šiem cilvēkiem jāmācās. Tas piepilda viņu laiku, darbiniekiem tas nav jādara viņu vietā. Ļoti daudz strādājam ar kognitīvām lietām. Ja gribat sīkāku metodiku, tad jāsūta uz dienas centru pašvaldību speciālisti. Vēl komunikācija, dažādās alternatīvās komunikācijas metodes, ko jāizmanto saziņai.

Specializētā sveču darbnīca. 

Un vēl mēs nodrošinām nodarbinātības aktivitāti. Neskatoties uz to, ka mums ir cilvēki ar vissmagākajiem traucējumiem, mums dienas aprūpes centrā ir specializētā darbnīca un viņi ražo sveces. Piemēram, Zviedrijā un Dānijā likumdošanā ir norma, ka pašvaldībām ir obligāti jānodrošina nodarbinātība.

Saražotā noietu mēs paši meklējam. Pakalpojumiem šī pieeja mēdz būt dažāda, bet mēs esam izvēlējušie sveces, tāpēc, ka šo aktivitāti var sadalīt posmos un varam nodrošināt, ka katram ir ko darīt. Mums nav sociālais uzņēmums, darbnīcas pilnībā dotējas. Parafīna cena, pigmenta cena, elektrība, darbinieks, citi materiāli, iekārtu amortizācija, tas viss dotējās no pakalpojuma. Pie mums sociālais uzņēmums nevar sanākt, jo šiem cilvēkiem nav tāda produktivitāte. Izvēloties, ko ražot, aicinu izkāpt ārā no parastā risinājuma ražot suvenīrus. Ieteikums, ja jūs taisīsiet specializētās darbnīcas un gribat kaut ko ražot, jums jāatrod tas, ko visi cilvēki lieto un kas regulāri beidzās.

Mēs esam sabiedriskā labuma organizācija, līdz ar to mēs neesam nodokļu maksātāji. Finanšu ministrijā ir iegūts šis statuss.

Deinstitucionalizācijas projektos paredzēts, ka daļa cilvēku iznāk no institūcijām un uzsāk patstāvīgu dzīvi sabiedrībā. I. Šķestere saka, ka nav dzirdējusi, ka klienti ar tik smagiem traucējumiem, kādi ir dienas aprūpes centra klientiem, nāktu ārā no pansionāta. Pirmkārt, tas nav iespējams tāpēc, ka viņiem pašlaik Latvijā nav mājokļa pakalpojuma.

Pašvaldību vadītājiem būtisks ir jautājums – kas notiek pēc tam, kad ģimene vairs nevar parūpēties? Kad cilvēks ar smagiem un dziļiem traucējumiem dzīvo kopā ar ģimenes locekļiem, bet viņi noveco un nomirst, tad risinājuma īsti nav, atklāj I.Šķestere. Rīgā, Putnu ielā ir grupu dzīvokļi cilvēkiem ar smagiem traucējumiem, bet rindā uz pakalpojumu gaida 26 cilvēki. Tas nozīmē, ka gaidīšana ir bezgalīga. Uz mūsu grupu dzīvokli arī ir rinda – 4 cilvēki. Aprite grupu dzīvoklī ir maza. Tas nav pakalpojums uz, kuru es atnāku un pēkšņi mana garīgā veselība uzlabojas. Cilvēkam veselība var uzlaboties, bet var arī neuzlaboties.

Kā mēs tiekam galā ar uzvedības traucējumiem? Dienas aprūpes centru pārsvarā neapmeklē cilvēki ar psihiskām vai psihosociālām saslimšanām. Intelektuālās attīstības traucējumi un psihiskās saslimšanas ir divas atšķirīgas lietas. Darba metodes ir atšķirīgas. Mums ir tikai divi cilvēki, kam ir psihiskas saslimšanas. Ir viens cilvēks, kas dzīvo ar pastāvīgām halucinācijām, ar viņu ir savādāks darbs.

Mums ir daudz cilvēku ar autismu, līdz ar to, no mūsu profesionalitātes būs atkarīgs, vai viņam būs uzvedības traucējumi vai nē. Vai mēs viņam mācēsim nodrošināt rutīnu. Tas ir metodiskais darbs. Cilvēkiem ar autismu ir jāzina, ko es darīšu, cik ilgi es darīšu, kas būs nākamais, ko es darīšu.

Savukārt, grupu dzīvokļos, kur mums ir cilvēki ar psihiskiem traucējumiem, es jums uzreiz varu atklāti pateikt, ja tā daļa, kas ir psihiskās veselības daļa, nav nodrošināta, mums šāds gadījums ir bijis, sociālais pakalpojums to atrisināt nevar un nekad nevarēs.

Diemžēl, ja cilvēks nelieto medikamentus, ja viņš nav kritisks pret savu saslimšanu, ja mums neizdodas sadarbība ar ambulatoro psihiatru, ja viņš nedodas uz ārstniecības iestādi brīdī, kad saucam neatliekamo palīdzību (un cilvēkam ir tiesības nedoties uz ārstniecības iestādi), tad mēs neko izdarīt nevaram. Tad mēs vienkārši skatāmies, līdz brīdim, kamēr uzvedība sāk apdraudēt apkārtējos, un tad cilvēkam tiek noteiktas kontrindikācijas. Šādās situācijās sākas konflikts ar vecākiem, kas vaino mūs. Tās, diemžēl, ir neizbēgamas situācijas, ja nav nodrošināta psihiskās veselības aprūpes daļa. Un mūsu valstī psihiskās veselības aprūpe nav pilnībā sakārtota.

Savukārt, intelektuālās attīstības traucējumiem veselības aprūpes daļa nav tik būtiska, dominējošas ir sociālā darba metodes. Situāciju atrisina, ja pārzina un pielieto šīs metodes.

Pašvaldību vadītāji stāsta par nepatīkamu situāciju pirms pāris gadiem, kad no pansionāta iznāca vairāki klienti un uzsāka patstāvīgi dzīvot dzīvoklī daudzdzīvokļu mājā. Sākās konflikti, bieži tika nevajadzīgi izsaukti ugunsdzēsēji, gāzes dienests. Neapmierināti bija mājas iedzīvotāji.

Iespējams, vieta nav viņiem piemērota, vai arī ir viņiem ir nepieciešams lielāks atbalsts, un jāliek darbinieku klāt, skaidro I.Šķestere. Katrs cilvēks ir savādāks, atbalsts katram ir vajadzīgs savādāks. Psihiskie traucējumi katram ir savādāki. Varbūt cilvēkam vajag sekot līdzi, lai viņš lieto medikamentus.

Mums ir cilvēki kam nevajag sekot, viņi paši lieto zāles; ir kam darbinieks aiziet un paprasa; un ir kas atnāk vakarā un parāda, ka viņš tās iedzer. Ir ļoti dažādas psihiskās veselības izpausmes, tas nav vienkārši. Mēs nevaram pateikt, ka visiem cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām vajag grupu mājas. Ne visi cilvēki ar psihiskām saslimšanām labi jūtās grupu mājās. Mums ir pieredze, kad nācās pārtraukt pakalpojumu, jo cilvēks nespēj uzturēties gaitenī, kur ir vēl 13 dzīvokļi un ir citi cilvēki ar traucējumiem. Vienkārši nespēj, taču šobrīd ļoti labi dzīvo savā dzīvoklī, bet viņam ir asistents. Nav vienas receptes.

 Grupu dzīvokļi.

Grupu dzīvokļos cilvēki paši pērk sev apģērbu, pērk sev ēdienu, maksā komunālos maksājumus, tikai ir klāt darbinieks. Mēs nodrošinām dzīvokļa iekārtojumu, dzīvoklī ir gulta, skapis, ledusskapis, elektriskā plītiņa, krēsls. Arī tad, ja cilvēkam nekā nav, viņš var dzīvot.

Mums grupu dzīvoklī dzīvo pa vienam cilvēkam vienā dzīvoklī. Mums jau nevienam negribētos dzīvot dzīvoklī, kurā ir vēl, kāds pieliks klāt. Jāsaka, ka tad būs arī papildus problēmas. Dzīvoklītī ir viena istaba un vannasistaba ar dušu. Savu dzīvoklīti viņi uzkopj paši. Tas nav pansionāts, mēs dzīvoklī nevaram iet. Jāatzīst, ka katram ir sava izpratne par tīrību. Mēs, protams, cenšamies sekot līdzi, bet esam apmierināti ar pietiekami labu tīrības līmeni.

       Arī tiem, kas dzīvo grupu dzīvoklī, no pašvaldības puses ir prasība, ka mums ir jānodrošina šiem cilvēkiem nodarbinātība. Ar katru cilvēku ir līgums un tajā ir ietverts, ka viņiem ir jābūt nodarbinātiem. Līdz ar to, grupu dzīvokļu klienti vai nu strādā atklātā darba tirgū, vai apmeklē specializētās darbnīcas. No grupu dzīvokļiem šobrīd uz dienas aprūpes centru nāk viens cilvēks, ar tik smagu epilepsiju, ka nevar uzturēties ārējā vidē. Bet, jānodarbina cilvēki ir. Visliktākais ir, ja cilvēkiem izveido grupu dzīvokli un viņiem nav ko darīt. Tad tie cilvēki, vienkāršā valodā runājot, jūk prātā. Tad ir ļoti lielas problēmas. 

       Mans viedoklis ir, ka cilvēkiem ar vieglākiem funkcionāliem traucējumiem dienas centrs nav nepieciešams. Tas ir nepieciešams cilvēkiem ar smagākiem funkcionāliem traucējumiem. Ja cilvēkam ir vieglāki funkcionāli traucējumi, būs grūti aizpildīt laiku ar aktivitātēm. Viņiem šeit nebūs ko darīt. Viņiem ir potenciāls darīt kaut ko vairāk, būt nodarbinātiem, strādāt uz nelielu slodzi, strādāt darbnīcās, bet ne dienas centrā.

Ja ir situācija, kad cilvēks nenomaksā par pakalpojumu, viņš netiek izlikts no dzīvokļa, bet sociālais darbinieks strādā ar viņu un palīdz saplānot budžetu, stāsta I.Šķestere. Arī gadījumā, ja uzkrājas parāds, runā, palīdz saplānot, lai kaut pa 10 eiro katru mēnesi atmaksā parādu.

Ja cilvēkam ir garīga rakstura traucējumi, jārēķinās, ka tie ir un būs. Varbūt var kādas prasmes apgūt vairāk, varbūt var pamainīt atbalsta apjomu cilvēkam, bet traucējumi nepazudīs.

Par ģimenēm.

Ja ir cilvēki ar tik smagiem traucējumiem, kā mums dienas aprūpes centrā, darbs ar ģimeni aizņems ne mazums laika. 

Tas, kas būtu labi, deinstitucionalizācijas projektu noslēgumā, ja ģimenē ir cilvēks ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, lai viņam ir kur palikt un lai vecāki var strādāt.

Pašvaldībās novērots, ka ģimenes ar bērniem/jauniešiem ar funkcionāli traucējumiem nepiedalās sabiedriskos pasākumos. Arī projektu ietvaros piedāvātos atbalsta pakalpojumus atsakās izmantot. Atsakās laist bērnu/jaunieti ārā no mājas. 

Diemžēl būs arī tā daļa, ko mēs saucam par “zaudēto paaudzi”, atzīst I.Šķestere, jo valstī nav attīstīta tā lieta, ko mēs saucam par agrīno intervenci. Kad ar ģimeni sāk strādāt tikko, kā šī situācija rodas. Tikai tā mēs varam saglabāt ģimeni, kā veselīgu funkcionējošu sistēmu. Tas ko mēs redzam tagad – vecāki un bērni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem – tās ir disfunkcionālas ģimenes, kurās klasiski ir pāraprūpe, un kur ir deformētas savstarpējās attiecības. Traucē neizstrādātas krīzes, vainas sajūta ģimenē. Daļa šo cilvēku nav piepildīti ne ar kādu citu piepildījumu, un atrod un aizpilda to ģimenē, aprūpējot savu pieaugušo bērnu. Tās ir viņa emocionālās vajadzības, kam nav piepildījuma no darba, kā tas būtu normālā situācijā. Tā tad arī ir disfunkcionāla ģimene. Bet to nav tik vienkārši atrisināt un tas nav atrisināms deinstitucionalizācijas projektu ietvaros. Tas ir stāsts par sistēmu valstī, kas būtu jāmaina.

Deinstitucionalizācijai būtu jāsākas no tā, kā vairs neievietot institūcijās.

Deinstitucionalizācijas projektos šobrīd ir palielināts uzsvars uz to, lai cilvēki nenonāk institūcijās un samazināts plānotais cilvēku skaits, kas iznāks no institūcijām, provizoriski no septiņsimts uz trīssimts cilvēkiem, komentē projekta “Atver sirdi Zemgalē” vadītāja Dace Strautkalne. Mazāk šobrīd jādomā par to, cik cilvēku nāks ārā no institūcijām, bet cik un kādi cilvēki ar garīga rakstura un citiem funkcionāliem traucējumiem šobrīd dzīvo pašvaldībās, un atbilstoši viņu vajadzībām jāveido pakalpojumi. Pašvaldībai būs ieguvums, ja vecāki nesēdēs mājās un nebūs tikai pabalstu prasītājs. Jāskatās, ja jaunietis ir spējīgs darīt vienkāršus darbus, iesākumā dienas centrā specializētā darbnīcā apgūt prasmes. Bet pēc tam varbūt arī darba tirgū viņš var nelielus darbiņus strādāt.

Dobeles novada priekšsēdētājs Andrejs Spridzāns pauž viedokli, ka par visu šai dzīvē katrs ir personīgi atbildīgs, tātad arī ģimene. Tomēr atzīst, ja ģimenē bērns piedzimst ar traucējumiem, tajā brīdī būtu jāieslēdzas mehānismam, kas ģimenei palīdz un virza. Tiem, kas tagad jau ir pieauguši, pārsvarā gadījumu, kāda kapacitāte vai nu ir, vai nav ieaudzināta. Viņam zināmi pozitīvie piemēri, ja darbu ieliek no paša sākuma, bet tā ir milzu nauda ģimenei un milzu nauda līdzcilvēkiem, tad kaut kas sanāk, uzskata A. Spridzāns. Tad varam cerēt uz šo mazo rezultātu, iekārtošanos kādā vienkāršākā darbiņā, sevis aprūpi un uzturēšanu. Tad tie jautājumi, kas notiek tālāk, atkrīt. Bet, ja tas process ir aizgājis par tālu un ielaists, tad atgriešanās praktiski nav. Situācija jāpieņem kā statiska vērtība, ar kuru jārēķinās. 

Tām ģimenēm, kurās bērns, jaunietis vai pieaugušais ir bijis visu laiku tikai mājās, nekur nav gājis, ar tām uzsākt pakalpojuma sniegšanu ir sarežģītāk, piekrīt I. Šķestere. Tie, kuriem bērni ir gājuši specializētās izglītības iestādēs, uzreiz pēc izglītības iestādes meklē vietu, kur palikt. Viņi jau ir tajā ritmā iekšā un viņiem ir svarīgi, lai būtu pēctecība. Mums ir daudz tādu klientu, kas nāk no specializētās izglītības iestādēm un uzreiz pēc to beigšanas. Un tā ir traģēdija, ja viņam nav kur iet. Ir tā rinda, viņam jāpaliek mājās un tad vecāki izkrīt no darba tirgus.

Šķiet, ka pie mums sabiedrība nav gatava pietiekamam izpratnes līmenim par daudziem no šiem jautājumiem. Bet, ja neko nedarīt, tad arī sabiedrība nekad nenobriedīs. Jāstrādā, bet procesiem ar sabiedrības attieksmi ir vajadzīgs laiks. Mēs esam daļa no procesa, saka I.Šķestere.

Teksts un foto: Ilva Kalnāja, Projekta “Atver sirdi Zemgalē” komunikāciju speciāliste

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: