Ekspertu diskusija Zemgalē “Cilvēks, nevis diagnoze”

Sabiedrības informēšanas kampaņa “Cilvēks, nevis diagnoze”, kuras dzinējspēks ir Labklājības ministrija, sniedza plašāku informāciju par tēmu, kas ir deinstituciolalizācija. Lai šī nozīmīgā lieta taptu skaidrāka arī lielākai daļai sabiedrības. Un vēl, lai mēs labāk varētu apjaust, ko cilvēki domā un kā uztver to, ka cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem plašāk tiek integrēti sabiedrībā un atrodas mūsu vidū.

Diskusija Zemgalē notika pagājušā gada nogalē (06.11.2018.), taču apspriestie jautājumi un viedokļi ir interesanti ilgākā laikā posmā. Jāpiebilst, ka tieši diskutējot, procesā iesaistītajiem ar dažādām lomām, bija iespējams, spilgtāk ieraudzīt kopējo bildi. Vēl detalizētāk, uzzināt, kas un kāpēc tiek darīts, un ar kādām problēmām saskaramies šajā ceļā, kas saucas deinstitucionalizācija.

Kampaņas ietvaros uz diskusiju Zemgalē tika aicinātas personas, kas Zemgales reģionā atbild par sociālo pakalpojumu attīstības virzību, t.sk. deinstitucionalizācijas (DI) projekta ieviešanu, speciālisti, kas ikdienā strādā ar DI mērķa grupām, cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) intereses pārstāvošās organizācijas un mediji.

Diskusijā piedalījās Kristīne Lasmane, LR Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte; Dace Strautkalne, Zemgales plānošanas reģiona deinstitucionalizācijas projekta “Atver sirdi Zemgalē” vadītāja; Rita Stūrāne, Jelgavas pilsētas Sociālo lietu pārvaldes vadītāja; Ineta Niedra, Valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) “Zemgale” Pakalpojumu nodrošināšanas nodaļas vadītāja; Aleksandra Pavlovska, Resursu centra cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “Zelda” Zemgales un Kurzemes reģionālā koordinatore. Diskusiju vadīja žurnālists un pasākumu moderators Haralds Burkovskis.

Vispirms lielais rāmis, kāpēc Latvijā šāds projekts tiek ieviests. Kāpēc un uz kurieni mēs ejam? Cik tālu esam tikuši? Kādi ir nākamie soļi, kas ir jāsasniedz un kādā laika posmā? 

Kristīne Lasmane: Kad mēs runājam par deinstitucionalizāciju, mēs ar to saprotam procesu, kurā tiek attīstīta sociālo pakalpojumu sistēma, kas sniedz atbalstu cilvēkam, kurš pats par sevi nespēj parūpēties. Sniedz atbalstu, lai viņš varētu dzīvot mājās. Un lai šī atbalsta trūkuma dēļ viņam nebūtu jānonāk institūcijā. Tas ir galvenais mērķis. Viss, ko mēs darām projektos un ārpus projektiem ir vērsts uz to, lai sabiedrībā balstīto pakalpojumu jeb atbalsta dzīvesvietā kļūtu arvien vairāk un cilvēki institūcijās nokļūtu arvien mazāk.

Dzīve institūcijās no ārpuses šķiet laba, cilvēks ir paēdis, siltumā, bet tā ir ierobežota un izolēta vide, kur cilvēkam ir ierobežotas spējas sasniegt savus dzīves mērķus un savā ziņā būt laimīgam.

Tāpēc ir šie deinstitucionalizācijas projekti, kas aizsākās 2015. gada beigās. Plānošanas fāze veiksmīgi ir noslēgusies. Mūsu kopējais mērķis ir, lai 2023. gadā proporcija starp sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem un institucionālo aprūpi būtu būtiski mainījusies, īpaši attiecībā uz cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.

Runājot par kampaņu “Cilvēks, nevis diagnoze”, un runājot par attieksmes jautājumiem, deinstitucionalizācija prasa attieksmes maiņu gan no sabiedrības, gan no speciālistiem, gan arī no Labklājības ministrijas. Domājot, kādas ir attiecības starp klientu un speciālistu, un pieņemot to, ka cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem var izdarīt izvēles un, ka viņš pats spēj pieņemt lēmumus par to, kā viņš grib dzīvot savu dzīvi.

Kāda ir tā proporcija pakalpojumiem, kam jāmainās?

Pirms projekta uzsākšanas sabiedrībā balstītus pakalpojumus saņēma 20% cilvēku ar GRT (no tiem, kas vispār saņēma jebkādus pakalpojumus) un 80% saņēma institucionālās aprūpes pakalpojumus. 2023. gadā šim īpatsvaram ir jāmainās uz 45% (sabiedrībā balstīti pakalpojumi) pret 55% (institucionālās aprūpes pakalpojumi).

Ko tad nozīmē deinstitucionalizācijas plāns Zemgales reģionā? Kas ir paveikts izvērtēšanas procesā? Cik daudz mēs zinām un cik daudz esam gatavi mainīt?

Dace Strautkalne: Deinstitucionalizācijas plāna izstrādes procesā tika izvērtēti 300 cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, tai skaitā 127 personas, kas atrodas kādā no valsts sociālās aprūpes iestādēm, un 356 bērni ar funkcionāliem traucējumiem, kas dzīvo ģimenēs. Izvērtēti arī visi bērni, kas dzīvo sociālās aprūpes institūcijās. Šī individuālā izvērtēšana parādīja, ka akūti pietrūkst tādu sabiedrībā balstītu pakalpojumu, kā grupu dzīvokļu, dienas aprūpes centru, specializēto darbnīcu, arī individuālo konsultāciju. Tas ir viens no lielākajiem šķēršļiem cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem patstāvīgai dzīvei sabiedrībā. Jo tanī brīdī, kad cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem zaudē savu apgādnieku, kas līdz šim par viņu ir rūpējies, vai apgādnieks kādu iemeslu dēļ vairs nevar par viņu parūpēties, vienīgā iespēja ir nokļūt institūcijā. Jo uz vietas pašvaldībā pakalpojumi nav pieejami.

No izvērtētajiem, dienas aprūpes centra pakalpojumi vajadzīgi 193 cilvēkiem, grupu dzīvokļi 127, specializētās darbnīcas 96. Izvērtējums deva diezgan lielu impulsu pašvaldībām izvērtēt savas iespējas veidot šos pakalpojumus saviem iedzīvotājiem. Šobrīd tiek plānots izveidot 14 dienas aprūpes centrus dažādās Zemgales reģiona pašvaldībās, kas spētu apkalpot līdz 196 cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. 9 grupu dzīvokļus ar 115 vietām, un 6 specializētās darbnīcas ar 78 vietām. Visi cilvēki, kas ir izvērtēti, viņi ir šī mērķa grupa, kas pēc izveidošanas šos pakalpojumus varēs saņemt savā pašvaldībā.

Pašvaldībām būtiski turpināt darbu un veidot pakalpojumus, lai mēs no projekta resursiem varētu sniegt atbalstu un finansēt pakalpojumu sniegšanu.

Ko nozīmē grupu dzīvokļi, specializētās darbnīcas, dienas aprūpes centrs? Kā mēs varētu saprast, kā tas izskatās reālajā dzīvē?

Dace Strautkalne: Grupu dzīvoklis tā ir dzīvesvieta cilvēkam ar garīga rakstura traucējumiem. Bet tāda dzīvesvieta, kur viņam ir pieejams speciālistu atbalsts. Ir aprūpētājs, sociālais darbinieks, kas viņam var palīdzēt ikdienas gaitās, palīdzēt pieņemt lēmumus, palīdzēt saplānot nebūt ne lielo budžetu. Cilvēks iegūst mājvietu, kur viņam ir atbalsts un, kur viņš arī var tikt pasargāts, jo nereti dzīvojot patstāvīgi pašvaldībā atrodas “labvēļi”, kas izmanto šos cilvēkus, viņu lētticību un nezināšanu. Tā ir droša mājvieta, iespēja dzīvot patstāvīgi, saņemot nepieciešamo atbalstu. Viņam ir lielāka pašnoteikšanās un izvēles iespēja, kā dzīvojot institūcijā.

Dienas aprūpes centrs tā ir vieta, kur pa dienu cilvēks dodas, vai vecāki savu pilngadīgo vai nepilngadīgo bērnu ar garīga rakstura traucējumiem var aizvest un tur tiek nodrošināta primārā aprūpe, viņi piedalās dažādās nodarbībās, saturīgi pavada laiku, attīsta savas prasmes. Tas dod iespēju cilvēkiem, tuviniekiem, kas par viņiem ikdienā rūpējas, strādāt un dzīvot pilnvērtīgāku dzīvi.

Specializētās darbnīcas jau ir soli tuvāk nodarbinātībai, kur cilvēks apgūst pamata prasmes nodarbinātībai. Starpsolis starp reālu darba vietu un prasmju apgūšanu. Latvijā darbojas vairāki ļoti labi piemēri, kur cilvēki ar ļoti smagu atpalicību spēj radīt preces, ko var pārdot un iegūt papildus ienākumus.

Kāda ir pašvaldības iesaiste plāna realizācijā? Kāda ir pašvaldības izpratne par cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem integrēšanu sabiedrībā?

Rita Stūrāne: Jāsāk ar vārdu “izpratne”. Jelgavā ar politiķu un sociālā dienesta darbinieku izpratni viss ir kārtībā. Jelgavā deinstitucionalizācija sākās jau 2004. gadā. Līdz 2007. gadam mēs realizējām projektu par pansionātu klientu iesaisti sabiedrībā un darba tirgū. Tajā brīdī tika konstatēts, ka ne jau visi, kas atrodas ilgstošas aprūpes centros ir piemēroti šādiem apstākļiem un, ka viņi varētu dzīvot labāk, radošāk un dot sabiedrībai kādu labumu. Šajā projektā mums pie pansionāta tika izveidota pusceļa māja, savukārt pašvaldībā grupu dzīvokļi. Projekts norāda uz sadarbību starp valsts aprūpes institūciju un pašvaldību.

Jelgavā mēs esam pieraduši redzēt, ka cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem ir sabiedrībā, strādā, ir mūsu vidū kultūras pasākumos. Mums, pirms deinstitucionalizācijas, jau ir izveidoti trīs dienas aprūpes centri. Specializējušies gan cilvēku ar psihiskām saslimšanām aprūpei, gan ar garīgas atpalicības traucējumiem, gan smagiem kombinētajiem funkcionālajiem traucējumiem. Līdz ar to DI projektā iesaistījāmies labprātīgi.

Problēmas, kas desmit gadus atpakaļ ir konstatētas, viņas jau nav mainījušās. Lieta ir tā, ka klientu vēlmes un vajadzības ir mainīgas. Normatīvais regulējums stipri atpaliek no vajadzībām, kādas ir pašvaldībā, ministru kabineta noteikumi, likums par palīdzību dzīvokļu jautājumā un pašvaldību saistošie noteikumi. Ja cilvēks grib iziet dzīvot sabiedrībā, tad viņam ir vajadzīgs, pirmkārt, jumts virs galvas. Tas, ka DI projekts paredz GRT klientu brīvu pārvietošanos, iespēju izvēlēties pašvaldību, kurā viņš grib dzīvot, rada problēmas, jo pašvaldību saistošajos noteikumos ir noteikti ierobežojumi. Ja cilvēks ir izvēlējies pašvaldību, tad attiecībā uz viņu darbojas dzīvošanas perioda ilgums, pēc kura beigām tikai viņš var saņemt palīdzību dzīvokļa jautājumā. Manuprāt, ir nepietiekoši tas, ka MK noteikumos paredzēts tikai tas, kā no valsts aprūpes iestādēm iznākušajiem valsts kompensēs pakalpojumu izmaksas, bet nav radīta dzīvokļu programma, lai cilvēki varētu uzsākt patstāvīgu dzīvi. Arī mūsu pašvaldībā ir paredzēts veidot grupu dzīvokļus. Uz lielo Jelgavu ar 60 tūkstošiem iedzīvotāju papildus veidot vēl divus grupu dzīvokļus, katru 6 personām. Vienu ar atbalstu pašaprūpē un vienu bez šī atbalsta pašaprūpē. Tas noteikti nav pietiekami un neatbilst tām reālajām vajadzībām, kādas būs ņemot vērā iedzīvotāju mērķgrupu ar GRT, kas ir 6% no populācijas. Šis īpatsvars nemazinās, drīzāk kļūst sliktāk. Manuprāt, garīga rakstura traucējumi kļūst tikai intensīvāki un padziļinās.

Cik Jelgavā vajadzētu, ja objektīvi raugās?

Ne jau visi dzīvo pansionātos. Ir, kas dzīvo ģimenēs. Bet šeit ir arī svarīga ģimenes locekļu attieksme un iespējas. Ja tie garīga rakstura traucējumi cilvēkam kļūst tādi, ka traucē pārējiem ģimenes locekļiem, tie paši tuvākie nāk un saka, jūs dariet kaut ko, ievietojiet aprūpes centrā. Mēs nevaram ietekmēt, tā ir cilvēka izvēle.

Ilggadīgā pieredze rāda, ka arī dzīvojot grupu dzīvoklī, tas ir pakalpojums tomēr, tā nav dzīvesvieta. Ir ierobežojumi, ir noteikumi, kuri ir jāievēro un reizēm cilvēks grib iziet ārā. Un tad mēs veicam saraksti ar dzīvesvietas pašvaldību, no kurienes cilvēks ir ievietots, ilgstošās aprūpes centrā, un saņemam tikai atteikumus, nē, mums nav iespēju nodrošināt ar dzīvokli. Mēs esam reizēm nodrošinājuši ar dzīvesvietu, bet tā ir Jelgavas brīvprātīga iniciatīva, kas neatbilst saistošajiem noteikumiem. Pateicoties politiķu izpratnei, atbalsts ir ticis piešķirts. Tomēr valsts atbalsts dzīvokļu izveidei cilvēkiem ar GRT būtu nepieciešams.

Kāda ir situācija citās novadu pašvaldībās?

Dace Strautkalne: Lielajās pašvaldībās ir vairāk pieejami pakalpojumi. Mazajās, nav pakalpojumu, ir tikai Sociālais dienests. Tāds pakalpojums, kā grupu dzīvokļi ir pieejams tikai Jelgavas pilsētā un Dobeles novadā.

Runājot ar VSAC, mēs saprotam, ka ir cilvēki, kas vēlētos uzsākt patstāvīgu dzīvi, ar viņiem ir strādāts, viņi ir sagatavoti, bet, pašvaldībā, no kuras viņš ir nācis nav resursu, un nav atbalsta pakalpojumu.

Kādas ir situācijas, kurās cilvēki ar GRT ir spiesti pārcelties uz dzīvi tieši institūcijās?

Ineta Niedra: VSAC Zemgale ir 852 klienti piecās filiālēs. DI procesā ir iesaistīti 90 klienti. Viņi jau šobrīd pēc pusceļa mājas programmas tiek mācīti. No pašvaldībām klienti iestājas dažādu apstākļu dēļ – ģimene vairs nespēj parūpēties, funkcionālais stāvoklis klientam kļūst smagāks, radinieks saslimst vai nomirst, un nevar vairs parūpēties. Ir gadījumi, kad mēs adaptācijas periodā mēneša laikā redzam, ka šīs klients varēja dzīvot pašvaldībā, bet viņam atbalsts nav sniegts pietiekošā apjomā. Viņš mēneša laikā praktiski ir rehabilitējies, un varētu iet atpakaļ dzīvot savā pašvaldībā, bet dzīvesvietas viņam tur vairs nav. Katrs dzīvesstāsts ir ļoti smags. Mēs jau varam klientus sagatavot, bet lielākā problēma ir tā, ka viņiem nav kur dzīvot.

Vislabākā pieredze mums ir ar Jelgavas pilsētu, kur ir grupu dzīvokļi. Mūs klienti nonāk šajos grupu dzīvokļos, tomēr šī kapacitāte nav tik liela, lai varētu uzņemt visus. Bet viņi stāv rindā un ir ļoti apmierināti. Nāk un stāsta citiem mūsu klientiem, ka ir labi, droši, uzdrošinieties.

Runājot filiālēs ar klientiem, kas ir iesaistīti DI procesā, viņu lielākās bailes ir, kur es dzīvošu. Vajadzētu būt tā, ka mēs aizvedam, parādām konkrētu vietu, kur šis cilvēks dzīvos, un tad arī gatavojam šo cilvēku konkrēti šai dzīvesvietai. Bet šajā brīdī, kad ir nenoteiktība un mēs nezinām, kur šis cilvēks dzīvos, mēs jau arī neko viņam nevaram pateikt.

Klienti jautā, ko mēs tālāk darīsim, kas ar mums tālāk būs. Šobrīd Dace Strautkalne brauc uz filiālēm, viņa stāsta, ka jums ir mājas uzdevumi šos gadus, kamēr tiek veidota infrastruktūra. Bet viņi ir dzīvi cilvēki, viņiem jābūt noteiktībai. Bet daudzi saka, man šo projektu vairāk nevajag. Es labāk palikšu šeit, man ir bail.

Pirmkārt ir jābūt infrastruktūrai pašvaldībās, jābūt pakalpojumiem. Cilvēkiem jāzina, ka dienā es došos uz dienas centru, man būs zināma darba vieta nodrošināta. Arī par darba vietām jādomā. Cilvēks dzīvos šai grupu dzīvoklī, bet kas tā par patstāvīgu dzīvi, ka cilvēkam nav darba. Novados bezdarbs ir diezgan liels. Arī sabiedrības attieksmei ir nozīme, mēs redzam, ka šos cilvēkus nevēlas ņemt darbā. Baidās. Šādām kampaņām jābūt vairāk, lai cilvēkus izglītotu.

Mēs aprūpes centri pašlaik esam tādā ķīlnieka lomā. Jā, klienti grib dzīvot patstāvīgu dzīvi. Bet viņiem nav, kur dzīvot. Nāk mums tiesībsargs, kā jūs tā pieturat, klienti ir rīcībspējīgi.

Rita Stūrāne: Par to patstāvīgo dzīvošanu. Arī tie cilvēki, kas saka, ka viņi grib patstāvīgi dzīvot, nekas nebeidzas ar grupu dzīvokļiem. Viņi iemīlas, apprecas, paziņo, ka mēs gribam radīt bērnus. Mums jau ir divi precēti pāri. Viņiem ir vajadzīgi šie dzīvokļi. Šī pakalpojuma ietvaros, tā vairs nav normāla dzīvošana. Bet par darba atrašanu, ja cilvēks ir sevi apliecinājis … mūsu grupu dzīvokļu klienti ir gandrīz visi nodarbināti. Oficiāli.

Ineta Niedra: Jelgavā ir šīs darbavietas. Arī mūsu klienti atrod darbavietas. Savādāk ir mazajos novados. Ir gadījumi arī, kur cilvēki ir mēģinājuši iet dzīvot patstāvīgu dzīvi pie atbalsta personām, pie zemniekiem. Tomēr sastapušies ar … varbūt nav savas gaidas piepildījuši. Viņš iedomājies, ka varēs dzīvot, ka viņam būs šī naudiņa vairāk. Viņš varēs brīvāk dzīvot. Bet viņam tur jārūpējas par sevi. Lai cik mēs mācītu. Institūcijā tomēr nevar iemācīt individuāli šo dzīvi. Tā ir institūcija.

Daudzi mūsu klienti nāk no “Veģiem”, tas ir bijušais Kurzemes pansionāts, kur šiem bērniem nav mācīts lasīt un rakstīt. Jā, viņiem ir mācītas darba prasmes, viņi ir kopuši lopus, viņi ir strādājuši dārzā, bet nav mācīts lasīt un rakstīt. Tā ir problēma šim cilvēkam tagad iemācīties lasīt un rakstīt. Arī to mēs mācām, nāk skolotāja un kā maziem bērniem māca burtiņus un lasīt. Tādi ir šie mūsu klienti.

Projekta izstrādātājiem arī jāredz, ka šie ir klienti ar smagiem un ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem. Brīžiem neprognozējami, kā viņš uzvedīsies, kāds viņam būs veselības stāvoklis. Varbūt šī viņam ir gaišā diena, kad viņš jūtās labi, viņš grib darīt, piedalīties. Un būs atkal šīs grūtās dienas, kad viņš nevarēs. 

Haralds Burkovskis: Sabiedrībai vienmēr ir licies, ka ir ārkārtīgi ērti, mums ir kaut kādas institūcijas, kurās tādi cilvēki var dzīvot un viņiem ir sava pasaule. Domāju, tas ir tāds sabiedrības uzskats, ja kaut kas nav kārtībā, mēs labāk radīsim viņiem tādu specializētu vietu un tad, lai tur kāds ar to visu tiek galā.

Runājot par tiem cilvēkiem, ko mēs gribam integrēt sabiedrībā, ko nozīmē cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem? Arī šī projekta kontekstā, jo tas droši vien sasaucas ar sabiedrības neizpratni, kaut kādām aizdomām. Tanī brīdī, kad jūs sakāt, ka daudzi cilvēki jau kopš 2004. gada Jelgavā ir nākuši ārā, daudzi sabiedrībā to iespējams nemaz nezina, jo mēs jau nekur to neesam afišējuši.

Aleksandra Pavlovska: Nevalstiskajām organizācijām ir paveicies, jo mēs varam aprobēt dažādas metodes un eksperimentēt. Mēs izmantojam metodi, kas saucas – uz personu vērsta domāšana un plānošana, kas nozīmē, ka mēs redzam cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem kā cilvēku, kā personu.

Mēs visu laiku runājam par trūkumiem, par pieejamajiem resursiem un ko mēs varam tam cilvēkam dot. Bet cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem ir cilvēks ar saviem resursiem, ar savu dzīves spēku un, īstenībā, jo vairāk es strādāju šajā jomā, jo vairāk es domāju, ka šis cilvēks ir lieliska dāvana mūsu sabiedrībai. Jo tas ir vienlaicīgi izaicinājums un kaut kas, caur ko mēs varam paskatīties uz sevi, atrast sevī kaut ko līdzīgu vai atšķirīgu. Arī paskatīties, kā mēs, kā sabiedrība varam funkcionēt tā, lai mums katram būtu šeit vieta.

Viens stāsts. Pirmo gadu, kad sāku strādāt Latvijā, Zeldā. Viena māte man stāstīja par savu pieaugušo dēlu. Protams tur bija diagnoze, dažādas uzvedības problēmas, izaicinājumi. Viņa tajā laikā domāja, vai ievietot viņu institūcijā, jo viņa nevarēja tikt galā. Es pajautāju, kas ir labs un kas jums patīk jūsu dēlā? Viņa pateica, viņam visu laiku kabatā ir konfektes. Kad viņš brauc ar sabiedrisko transportu, viņš dāvina cilvēkiem konfektes.

Es, strādājot Jelgavā jau gadu, un strādājot kopā ar sociālo dienestu, strādājot ikdienā ar dažādu institūciju darbiniekiem, strādājot dažādos pagastos un novados, man visu laiku ir prieks, ka tādā cilvēciskā līmenī mēs visi redzam tās dāvanas un resursus, priekš kam mēs visi strādājam.

Mēs esam izveidojuši atbalsta personas pakalpojumu cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kas dzīvo sabiedrībā. Atbalsta persona palīdz pieņemt lēmumus svarīgos dzīves jautājumos, atrast darbu, rast veidu dzīvot patstāvīgu dzīvi. Mēs redzam, ka tam cilvēkam apkārt veidojās dabīgais atbalsta loks, kur nav tikai speciālisti, bet kur ir ģimenes locekļi, baznīcas draudze, kur ir kaimiņienes. Ka tas ir kaut kas, kas palīdz mums visiem dzīvot kopā.

Kādas ir cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem integrēšanas iespējas sabiedrībā? Kas šobrīd ir lielākais kavēklis, kas traucē spert lielāku soli un iet raitāk uz priekšu?

Ineta Niedra: Dzīvesvietas jautājums.

No pašvaldībām ir saņemtas atbildes – ka grupu dzīvokļi būs tikai 2022. gadā; ka var nodrošināt patversmi; ka nevar nodrošināt mājvietu; un ir gadījumi, kad vispār nav atbilžu.

Rita Stūrāne: Cilvēkam, kurš kaut kur dzīvo ir vajadzīga arī nodarbinātība. Vienai daļai šo cilvēku Dienas centra aktivitātes ir piemērotas, citiem vajag kaut ko vairāk. Ņemot vērā, ka ienākumu līmenis šiem klientiem ir zems, viņiem būtu kaut ko jānopelna. Tad ir jautājums, vai viņi var iekārtoties pie darba devējiem, vai arī, viņiem ir vajadzīgas specializētās darbnīcas un sociālie uzņēmumi.

… Es uzskatu, ka vislielākā perspektīva ir sociāliem uzņēmumiem. Tas ir pētīts arī ārzemēs. Gan uzkopšanas serviss, gan dažādas lietas, kas ir saistītas ar mājas inventāra remontu, ir visas tās lietas, ko šie klienti noteikti varētu darīt un ar prieku arī darītu.

Mums grupu dzīvokļu iemītnieki pilnīgi visi ir nodarbināti.

Dace Strautkalne: Es domāju, ka ir ļoti svarīga attieksmes maiņa no sabiedrības, no katra iesaistītā cilvēka. Spēja pieņemt otru tādu, kāds viņš ir un nemēģināt viņu pataisīt savādāku, bet izmantot tos resursus, kas viņam ir. Ja mēs nesaprotam cilvēku, nespējam viņu pieņemt, tad ir grūti veidot pakalpojumus.

Kristīne Lasmane: Skatoties no institūciju perspektīvas punkta, mājokļi, protams, ir ļoti svarīga un neatrisināta lieta. Bet es gribētu uzsvērt, ka daudz svarīgāk ir skatīties uz cilvēkiem, kas vēl dzīvo mājās un skatīties, lai viņi šo mājokli nepazaudētu. Lai nebūtu tā, ka cilvēks kaut kur pārvietojas un mājoklis pazūd. Un tad mēs domājam, kur viņam atrast mājvietu. Atbalstam ir jābūt tik savlaicīgam, lai vieta, kur viņš dzīvo, viņam arī paliktu. Lai nebūtu nekādu kardinālu, nevajadzīgu pārmaiņu viņa dzīvē, un pēc tam grūti atrisināmi jautājumi jaunu mājokļu atrašanā.

Mums visiem, un arī man, pa laikam, gribas atrast to universālo risinājumu, kā šīs problēmas atrisināt. Bet, manuprāt, tas ceļš, kas mums ejams, ir uz to individuālo pieeju. Katrs cilvēks ir jāskatās atsevišķi un, kas der vienam cilvēkam, neder otram cilvēkam. Kamēr mēs meklēsim tos universālos risinājumus, mēs nekur tālu uz priekšu netiksim. Svarīgs ir katrs cilvēks, viņa situācija.

Iemesli kāpēc katrs cilvēks ir nonācis identiskā situācijā var būt dažādi, un tieši tā pat, dažādi būs arī risinājumi. Individuālā pieeja ir tas virziens, uz kuru mums visvairāk ir jāiet.

Protams, mēs turpināsim meklēt jaunus atbalsta veidus, skatīties, kādi atbalsta pakalpojumi labāk vai sliktāk palīdz arī lielākām cilvēku grupām. Bet, tai pašā laikā, individuālā pieeja, manuprāt, ir vissvarīgākā.

Kādi ir tie aizspriedumi, ar ko sastopaties?

Dace Strautkalne: Cilvēkiem, pirmkārt, satiekot šādu cilvēku ir sajūta – es nezinu ko darīt un ko teikt. Otrkārt, ir bailes, ko veido tas, ko mēs esam dažādās filmās redzējuši, no ziņām, kur šie cilvēki tiek dēmonizēti. Ka viņi ir bīstami. Tad mēs baidāmies par sevi, par savu drošību. Tas ir tas, kas cilvēkos ir iesakņojies, un tāpēc ir grūti pieņemt. Bet, iepazīstot cilvēku, ir iespēja mainīt attieksmi.

Haralds Burkovskis: Mums ir apkopoti biežāk sastopamie stereotipi. Ka psihiski slimi cilvēki un cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem ir bīstami, vardarbīgas personas, kas var nodarīt pāri. Tāpēc labāk turēties no viņiem tālāk vai izolēt. Vēl viens stereotips, viņu iespējas dzīvot patstāvīgu dzīvi un rūpēties par sevi ir ierobežotas. Tas nav iespējams, jo viņi ir bezatbildīgi, tautas valodā runājot, tērēti. Ka viņiem ir jādzīvo psihiatriskajās slimnīcās.

Vēl, tas, ka cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem nevajadzētu vispār veidot attiecības, ka viņiem nebūtu tiesības uz emocionālo vai jūtu dzīvi, un, pasarg Dievs, kur nu vēl dzemdēt bērnus. Jo, kā tautā uzskata, no diviem trakiem nekas normāls nevar sanākt. Jāsaka, ka mūsu pārliecība, ka mēs zinām, kas ir “normāli”, un tie it kā esam mēs, ir tāda ļoti apšaubāma lieta.

Tad vēl ir viens tāds apsvērums, kas ņemts vērā organizējot kampaņu, ka sabiedrība varētu uzskatīt, ka nav jātērē Eiropas nauda šo personu integrācijai, jo viņi jau tā pat dzīvo labākos apstākļos, kā puse Latvijas.

Rita Stūrāne: Lai neiznāktu pārāk jauki, šajā brīdī mums patiešām šķiet, ka visas problēmas ir atrisinātas ar attieksmi. Nekā. Psihiatriju kā nozari neviens nenolikvidēs. Runa ir par adekvātu reakciju uz kaut kādu cilvēka uzvedību. Tas mums ir jāmācās visiem. Jāmācās ne tikai sociālajam darbiniekam, tas ir jāmācās jebkuram. Ir jāzina, ko no cilvēka, ja viņam ir diagnoze, var sagaidīt. Ja tā ir garīga atpalicība, tiešām tur būs smaids, un ar labvēlīgu attieksmi pret šo cilvēku, viss būs atrisināts.

Ģintermuižā ir dienas stacionārs, viņiem ir speciālisti, ar kuriem mums ir jāsadarbojas, lai nodrošinātu atbilstošu pakalpojumu dienas aprūpes centru un grupu dzīvokļu klientiem ar psihiskām saslimšanām. Turklāt, viņiem piemīt visas atkarības, un ir jāzina kā reaģēt gadījumos, kad viņi ir nodarījuši kaitējumu savai veselībai. Līdz ar to, bez speciālistiem iztikt nevarēs.

Par to, ka jāpieņem, ka šādi cilvēki ir un kļūst vairāk – jā, bet tā ir katra personīgā pieredze. Mēs, zinot, ka tā ir mūsu klientu grupa, viņus pazīstam, ļoti mierīgi uztveram un nesatraucamies, ka viņi dzīvos mums blakus. Mūsu tuvākie cilvēki to jau mācīsies pieņemt, un tas būs labi. Tas nozīmē, ka tas ir visas sabiedrības augšanas process. Un tam ir vajadzīgs laiks. Uzreiz un ar kampaņu vien nekas nebūs.

Haralds Burkovskis: Mēs jau nerunājam par pilnīgi visiem cilvēkiem, kuriem ir garīga rakstura traucējumi un psihiskas saslimšanas. Mēs runājam par to grupu, kuriem nepārprotami ir iespējas dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, neskatoties uz to, ka viņu attieksme vai sociālās prasmes ir, es pat neteiktu, ka mazākas, bet kaut kādā ziņā savādākas.

Kristīne Lasmane: Es vēl gribēju piebilst par tiem stereotipiem un kur mēs virzāmies. Tas ar ko mums ļoti bieži nācās saskarties pirmajos šo projektu ieviešanas gados, ir paziņojums par to, ka sabiedrība tam nav gatava, ka šis nav īstais brīdis sākt. Tāda mistiska brīža, kad sabiedrība ir gatava, vienkārši nebūs. Ja mēs nespersim šos mazos soļus, tad, nekas arī nemainīsies.

Kā Stūrānes kundze teica, šie visi mērķi nav jauni, kopš Latvijā attīstās sociālo pakalpojumu sistēma. Un mērķis, ka pakalpojumam ir jābūt dzīvesvietā, nevis institūcijā, ir bijis jau no sākta gala. Vienkārši, tas ka tagad ir šie deinstitucionalizācijas projekti, konkrētāki soļi, kas ir vērsti tieši uz šo mērķa grupu cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, kuriem šie pakalpojumi attīstās vislēnāk tieši dēļ attieksmes. Tieši dēļ tā, ka ir vieglāk, ka viņi starp mums nav. Mums tas visiem ir jādara kopā, sākot ar savu individuālo attieksmi un domām, ka šis cilvēks pats kaut ko var izvēlēties, nevis mēs labāk zinām, kas viņam ir vajadzīgs.

Tā ir tā domāšanas maiņa, ko ir ļoti grūti pārlauzt. Es domāju, ka katram no mums ir bijis tas brīdis, kad mēs pieķeram sevi pie domas, ka tomēr gribas izlemt tā otra cilvēka vietā, tomēr tā nav tā lieta, kas būtu jādara.

Vēl es gribētu piebilst par to, ka gan cilvēktiesību kontekstā, gan deinstitucionalizācijas kontekstā kā tādā, ļoti daudz tiek runāts par neatkarīgu dzīvi, bet tā neatkarīgā dzīve jau nav jāsaprot tādā veidā, ka cilvēkam ar visu ir jātiek galā pašam. Neatkarīga dzīve nozīmē, ka cilvēkam nodrošina visu nepieciešamo atbalstu, lai viņš varētu dzīvot šo neatkarīgo dzīvi. Tā ir tā būtiskā atšķirība starp to, kad mēs vienkārši atstājam šo cilvēku un skatāmies, izdzīvos viņš vai nē. Un ja nē, tad viņš aiziet uz institūciju. Vai tomēr, viņam tiek radīti apstākļi, ka viņš var dzīvot savu dzīvi pilnvērtīgi un atbalsts tiek nodrošināts viņam dzīvesvietā.

Kam vēl nepieciešams sniegt atbalstu? Kādi vēl ir steidzami veicamie soļi?

Ineta Niedra: Brīvprātīgo kustību attīstīt un caur to cilvēkus vairāk informēt.

Rita Stūrāne: Mums ir dažāda pieredze ar brīvprātīgajiem. Cilvēki, ja viņiem ir grūti, zaudē interesi par pasākumu. Cilvēkiem ar GRT ir svarīgi, lai būtu noteiktība. Ja ir solīts, tad to noteikti vajag izpildīt. Pie brīvprātīgo darba daudzi ķeras mirkļa emociju uzplūdā. Sāk, bet turpinājuma nav.

Šiem cilvēkiem, kas ir mūsu mērķgrupa, medicīniskos pakalpojumus nepieciešams saņemt tad, kad cilvēkam tas ir nepieciešams. Par psihiatrijas speciālistu trūkumu priekšstats ir skaidrs. Ne visur viņi ir. Jelgava šajā ziņā varbūt ir privileģētāka, nenonāks laikā pie speciālista, aizvedīs ar ātro palīdzību un tur viņš būs. Bet šī ir viena no problēmām, veselības aprūpei ir jāpievērš pietiekama uzmanība, lai cilvēks varētu bez liekiem saasinājumiem dzīvot normāli. Gan sociālā dzīve, gan veselības aprūpe, gan ienākumi, gan jumts virs galvas. Tas viss ir ļoti svarīgs un vienlīdz svarīgs.

Tas ir izaicinājums pašvaldībai, kurā šāds cilvēks izvēlētos dzīvot? Tas automātiski nozīmē kaut kādas palīdzības risinājumu meklēšanu.

Aleksandra Pavlovska: Es nedomāju, ka ir viens risinājums. Mums projektā ir cilvēki, kuri nāk no institūcijām un tagad sāk dzīvot sabiedrībā, un arī tādi, kam ir mērķis nenokļūt institūcijā. Es domāju, viens no risinājumiem varētu būt individuālā pieeja. Ir darbinieks, kas strādā individuāli ar cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, ir attiecības ar ārstējošo ārstu, piemēram, slimnīcā. Šis ārsts var ieteikt kādu citu psihiatru, kurš ir novadā, kur dzīvos cilvēks. Ir kāds darbadevējs, kurš piekrīt pamēģināt šo cilvēku darbā. Tad veidojas šīs vienkārši cilvēciskās attiecības, kas pašas par sevi var transformēt mūsu sabiedrību. Mēs redzam, ka ir visas šīs problēmas, bet kas notiek. Viņš nāk no institūcijas un viņam ir piedāvāta dzīvesvieta, bet tur nav mēbeļu. Tur nav nekā. Tad ko mēs redzam tālāk? Vienkārši sociālais dienests, kopā ar draudzi meklē, varbūt kāds var ziedot. Jo cilvēks nonācis tādā situācijā, kad steidzami sabiedrībai jāmobilizējas un jāpalīdz.

Ja skatāmies uz situāciju, tad viss izskatās katastrofāli. Bet individuālie stāsti mums parāda, ka tik un tā mēs mākam visi izdzīvot, ja darīsim to visi kopā.

Stāsts par psihiatru. Labs ārsts aizgāja no vienas slimnīcas un tagad strādā citā. Ja ir tādas attiecības ar cilvēku, tad mēs ceļojam kopā pie tā ārsta uz citu pašvaldību. Viņš apmeklē ārstu un dabon zāles. Vajadzētu vienkārši, lai ārsts, lai sociālais darbinieks, lai atbalsta persona pasaka, darīsi tā, dzīvosi sabiedrībā.

Dace Strautkalne: Domāju, ka jāturpina iesāktais darbs. Jāīsteno pašvaldībās saplānotie pasākumi infrastruktūras izveidei. Bet jāskatās, ko mēs varam darīt jau šodien. Es noteikti piekrītu individuālā atbalsta idejai. Es esmu dzirdējusi arī viedokli, cik būtiski ir, ka ir pieejams sociālais darbinieks, kurš uzklausa un var iedot padomu. Domāju, ka ir jāstiprina cilvēkresursi sociālajā jomā. Lai sociālais darbinieks nav cilvēks-orķestris, kas ir izdedzis, veicot ļoti lielu darba apjomu. Bet lai var aiziet pie viņa aprunāties un saņemt padomu. Tāpēc mums jādomā ne tikai par infrastruktūru, bet arī par cilvēkresursu.

Vai mēs esam kaut ko domājuši par to, lai kompānijas varētu skatīties uz cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kā cilvēkresursu darba tirgū?

Kristīne Lasmane: Nodarbinātības valsts aģentūrai jau daudzus gadus ir programmas, kas atbalsta cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību. Ir pieejama gan darbavietas pielāgošana, gan atbalsta personas, dažāda veida specifiski pasākumi, lai atvieglotu cilvēku ar invaliditāti ienākšanu darba vietā. Jautājums ir par to, cik plaši šīs programmas tiek izmantotas. Protams, ka pilnveidojumi ir iespējami jebkurā iesāktajā pasākumā. Šis virziens turpinās attīstīties, un atbalsts darba devējam jau ir pieejams, un noteikti būs arī turpmāk. Varbūt plašāks, elastīgāks. Jautājums ir, cik daudz darba devēji nāk un vēlas to izmantot. Šis ir jautājums, par ko mums jādomā, kādā vaidā arvien vairāk darba devējus iesaistīt, lai viņi par to padomā, lai viņi pamēģina, lai viņus nenobiedē birokrātija. Tās ir lietas, kas notiek, ko var izvērst, un, kas kādā mirklī, var sākt strādāt efektīvāk.

Tas pats attiecas arī uz veselības aprūpi. Mēs nevaram paņemt vienu grupu un pacelt pāri visām un pateikt, ka šiem cilvēkiem veselības aprūpe būs pieejamāka nekā jebkuram no mums. Protams, mēs strādājam kopā ar Veselības ministriju un domājam kādā veidā integrēt šo sociālo atbalstu un veselības atbalstu, lai problēmsituāciju būtu arvien mazāk un atbalsts būtu pieejams ātrāk un labāk.

Bet vienlaikus mums ir jāskatās uz individuālo risinājumu, kas ir katrā vietā iespējams. Lai vai kāda būtu veselības aprūpe, atalgojums un motivācija, ļoti liela nozīme ir cilvēciskajam faktoram. Jo identiski darbinieki ar to pašu atalgojumu un uzdevumiem, labāk tiek galā ar situāciju, nekā citā vietā. Nevar runāt, ka tā ir sistēmas kļūda, vaina vai priekšrocības, jo cilvēciskais faktors ir tas, kurš nospēlē lomu. Jo vienā vietā pie identiskiem nosacījumiem kaut kas notiek un otrā nenotiek. Tā atbilde droši vien ir tajā, ka cilvēkam ir bijusi motivācija un izpratne, kāpēc kaut ko ir vērts darīt. Tās izmaiņas vienkārši notiek, cilvēki atrod daudz labākus risinājumus. Mums vienkārši jābūt radošiem un jāskatās, ko mēs konkrētā vietā varam izdarīt.

Aleksandra Pavlovska: Mums ir projekts subsidētais darbs, bet, atskatoties uz manu pieredzi, mums bija projekts atbalstītais darbs. Šis būtu viens no labiem risinājumiem, jo uz darbu kopā ar cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem nāk arī mentors. Cilvēks, kurš palīdz ikdienā izpildīt pienākumus. Viņš arī ir starpnieks starp darba devēju un cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem. Viņš stabilizē vidi un palīdz darba devējam izprast šo konkrēto cilvēku. Kā viņš strādā? Kāpēc viņš tā dara? Kā viņš varētu strādāt labāk? Un darbiniekam palīdz saprast, ko no viņa grib darba devējs. Es domāju, ka šis modelis varētu strādāt un būt plašāk pielietots Latvijā.

Pētījumi rāda, cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem ir ļoti labi darbinieki. Viņi ir ļoti motivēti, jo viņiem ir svarīgi nezaudēt savu darbu. Darbs ir tas, kas dod viņiem nozīmi un jēgu dzīvei, kas rada dienas režīmu. Ārzemēs, cilvēki kas dod darbu cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, novērtē šos cilvēkus. Bet vajadzētu viņiem pārejas periodā, iekļaušanās laikā darbavietā, nodrošināt atbalstu. Mēs arī nonākam pie individuālās pieejas.

Haralds Burkovskis: Dānijā ir viena kompānija, kas nodarbina tieši cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem. Specifiski, cilvēkus, kam ir autiskā spektra traucējumi. Bet kuri ir ļoti pacietīgi uz tādām lietām, kur neviens “normālais” īsti negrib darīt. Viņi ir ļoti veiksmīgi informācijas tehnoloģiju nozarē. Viņi nodarbojas ar programmatūru testēšanu, kas ir piņķerīgs darbs, prasa rūpību un pacietību sēdēt pie vienas lietas visu laiku. Viņi ir izcili šādā izpratnē. Es domāju viņi ir cilvēki ar garīga rakstura ieguvumiem.

Ineta Niedra: Mēs aizmirstam par izglītību runāt. Šobrīd sociālās integrācijas aģentūrā mūsu, aprūpes centros dzīvojošiem, klientiem, ir pieejamas dažas programmas. Tās apgūst mūsu klienti, kas izgājuši piemērotības testus. Piemēram, darbs veļas mazgātavā – veļas gludināšana, mazgāšana, kārtošana. Mūsu klienti to ir veiksmīgi apguvuši.

Taču integrācijas aģentūrā ir daudzas programmas ar konkrētu prasmju apguvi, kuras mūsu klientiem nav pieejamas, ziedu kārtošana, ratiņu savākšana veikalos, preču izkārtošana veikalos. Tās būtu tieši šīs prasmes, kur varētu iekļauties klienti. Taču viņi šo apmācību var saņemt tikai, pēc tam, kad ir izgājuši no sociālās aprūpes centra. Tā ir disonanse, viņi varētu tagad esot centrā apgūt, bet sociālās integrācijas aģentūrai netiek izpildīts rezultatīvais rādītājs, ja, apgūstot prasmi, viņš vēl paliks dzīvot institūcijā.

Rita Stūrāne: Tas nebūtu pareizi, ņemot vērā mūsu pieredzi. Pārejot no pusceļa mājas uz grupu dzīvokli, mēs vērtējam viņa prasmes dzīvot patstāvīgi. Būtu ļoti jauki, ja viņš jau šo būtu apguvis.

Ineta Niedra: Kā savienot, lai prasmju apguve notiktu plūstošāk, elastīgāk, lai tiešām cilvēks būtu jau sagatavots kāda darbiņa veikšanai. Aicinu pašvaldības domāt par sociālo uzņēmumu izveidi vai atbalstu. Iespējas tam ir lielas un pieejami līdzekļi. Kā izpildītāji šie klienti ir lieliski, konkrētiem darbiem un uzraudzību. Locīt veļu, slaucīt, palīgdarbus, brīnišķīgi izpilda.

Biedrības “PINS”, kas nodarbojas ar palīdzību integrācijā, nodarbinātībā, socializācijā cilvēkiem ar invaliditāti un garīga rakstura traucējumiem pārstāvis pastāsta, ka biedrība Bauskas pusē veido pansiju ar 26 vienistabas dzīvokļiem. Tā paredzēta tieši, lai cilvēki ar garīgo invaliditāti varētu iesaistīties dažādos neatkarīgas dzīves veidošanas procesos. Un jautā, kāda varētu būt mijiedarbība, sadarbība un atbalsts?

Kristīne Lasmane: Runājot par konkrētajiem, uzsāktajiem reģionu projektiem, šeit sadarbības partneris ir pašvaldība. Ja ir runa par ieguldījumiem infrastruktūrā, tad mums ir strikts nosacījums, ka tas ir pašvaldības īpašums, kurā tiek veikti ieguldījumi. Šo projektu ietvaros šis nosacījums netiks mainīts. Bet vienlaicīgi, tas neizslēdz pašvaldībai pakalpojumu sniegšanā sadarboties ar nevalstiskajām organizācijām. Jo tas, ka šī infrastruktūra pieder pašvaldībai, nenozīmē, ka pakalpojumu sniegšanu šajā vietā nevar uzticēt nevalstiskajai organizācijai. Tas ir iespējams un, tas ir atbalstāms.

Rita Stūrāne: Lielisks risinājums, ko izmantot dzīvokļu jautājuma risināšanā. Nevalstiskā organizācija, attīstītājs, veido dzīvokļus ar zināmu valsts atbalstu un tur mēs savus mērķgrupas klientus varētu rosināt dzīvot. Tikai tad tam būtu jābūt plašāk izvērstam pa visu teritoriju.

Ilva Kalnāja, projekta “Atver sirdi Zemgalē” komunikāciju speciāliste

Foto: I.Kalnāja

Vairāk informācijas par kampaņu “Cilvēks, nevis diagnoze ” Latvijā iegūsti šeit 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: