Mamma strostē savu bērnu, kad viņš ierauga kādu cilvēku ar īpašām vajadzībām, un neļauj viņam uz to skatīties. Neskaties, ejam, viņa saka. Es negribu, lai šis cilvēks jūtas neērti, viņa pamato. Pie ieraksta feisbukā par integrējošu nometni bērniem ar funkcionāliem traucējumiem sieviete, kas sniedz sabiedriskus pakalpojumus ieraksta: “Man, personīgi, ir grūti ar šādiem cilvēkiem. Vai nu gribās visu laiku palīdzēt, kas ne jau katru reizi nepieciešams, vai vienkārši nevaru izdomāt, ko es varu darīt.”
Sabiedriskajā transportā, kultūras pasākumos, darba vietās un izglītības iestādēs sastopam, un turpmāk arvien vairāk sastapsim, cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem. Šodienas vērtību izpratnē, cilvēkiem nav jābūt izstumtiem no sabiedrības tikai tāpēc, ka viņiem ir kādas veselības problēmas. Mūsu kopējā pagātnē attiecības sabiedrībā ietekmēja aizspriedumos un neziņā balstītas tradīcijas, kuru ietekme jūtama joprojām. 19. gadsimta Eiropā, ja ģimenē piedzima bērns ar redzamiem veselības traucējumiem, tad šī ģimene tika izstumta no vietējās kopienas. Padomju savienībā, kuras sastāvā bija arī Latvija, cilvēki ar fiziskiem vai garīgiem traucējumiem tika izolēti no sabiedrības un ievietoti slēgta tipa iestādēs. Saskare ar šādiem cilvēkiem vispār nenotika, īpaši stigmatizētas, dažādu apstākļu dēļ, bija garīga rakstura saslimšanas un traucējumi. Šo iemeslu dēļ, šodien spert lielus soļus ceļā uz iekļaujošu sabiedrību un integrāciju ir ļoti grūti.
Drosme, zināšanas un vēlme apgūt jaunas sadarbības prasmes ir nepieciešams visiem un ikvienam, kā arī spēja cieņpilni komunicēt. Arī pētījumi rāda, ka pārvarēt nedrošību un aizspriedumus var tikai piedzīvojot tuvu reālu kontaktu, ejot kopā skolā, kopā strādājot un vēlams to darīt pēc iespējas agrākā vecumā.
Ļoti drosmīgām šodien ir jābūt ģimenēm, kurās ienācis bērns ar funkcionāliem traucējumiem. Bez jūsu spējas cieņpilni risināt ikdienas situācijas izglītības iestādēs, sabiedrībā, reālā integrācija nebūs iespējama.
Nilam ir bērnu cerebrālā trieka ar funkciju traucējumiem un garīgā atpalicība smagā formā, kustību koordinācijas traucējumi, runas un valodas smagi attīstības traucējumi. Bet viņam ir ļoti augstā līmenī izkopta sociālemocionālā attīstība un komunikācijas prasmes. Tā ir viņa stiprā puse, pateicoties mammas Irēnas Dominieces ieguldītajam lielajam darbam. Tas ir galvenais faktors, pateicoties kuram, viņš ikdienā var dzīvot savu dzīvi sabiedrībā. Nils pa dienu apmeklē dienas aprūpes centru un viņam ir asistenti, lai mamma var pilnvērtīgi strādāt un dzīvot savu dzīvi.
Irēna pastāsta, kā ar ģimeni pavadījuši vienas no saulainajām brīvdienām augusta beigās: “Es vakar biju ar Nilu pie Ventas rumbas Kuldīgā. Ģimene, mamma, brālis ar ģimeni un mēs. Nilam ir 23 gadi, viņš ir metru astoņdesmit garš un sver 90 kilogramus. Viņš ir pieaudzis vīrietis. Es viņu esmu integrējusi no dzimšanas un man tā nav problēma, bet joprojām ir šī sabiedrības…, iedomājieties, ka vispār taču ar tādiem jauniešiem nekur nestaigā. Ar maziem bērniem vēl…
Uzmanība visa ir uz mani un, protams, es zinu, kā ir jāuzvedas. Izturos veselīgi, jautri, brīvi. Man bija jānoņem saulesbrilles, lai noņemtu tos skatienus no sevis, jo tad visiem bija skaidrs, uz ko es skatos un acis tika nolaistas (smejas). Citādi visas acis ir man virsū, ja viņi nesaprot, kur es skatos. Es zinu, ka integrētājs ir ģimene. Svarīgi, lai viņi sevi ir realizējuši kā personības un laimīgi paši. Tad ģimene ir ļoti brīva, jo saprot, kāpēc to dara un, tad var iet savu bērnu integrēt sabiedrībā. Bet ir jāsaprot, kāds vēl papildspēks ir vajadzīgs.
Un tad sanāca tā … pēc kādām četrdesmit minūtēm cilvēki mums bija apkārt, un ļoti pozitīvi mēs tur visi bijām kopā, gan bērni, gan vīrieši un sievietes, vispār bez problēmām. Jo viņi skatās uz pieaugušo, skatās, kā tu reaģē, cik tu esi pats un viņiem tas patīk. Viņi grib palīdzēt.
Tad mēs izgājām pa Kuldīgas šaurajām ielām. Meklējām kafejnīcu lielajam Nilam, jo tūristu ir daudz un apsēsties nav kur. Apsēsties var, bet viņš ir saspiests un es zinu, ka es ar Nilu nevaru tādā vidē sēdēt, jo tur ies … viss var sākt lidot. Tad mans brālis teica: “Ejiet jūs dillēs!”, viņš nosēdās un teica: “Atrodi vietu, tad es iešu līdzi!” (smejās)
Mēs ilgi meklējām un atradām. Bet es pirms tam skraidīju pa kafejnīcām un Nils sēdēja uz soliņa. “Vai jums ir vieta manam īpašajam lielajam bērnam?” es jautāju un viņi prasīja: “Cik viņš ir īpašs un, kas viņā ir īpašs?”, un es nevarēju atbildēt (smejas). “Man ir problēmas. Vietu vajag daudz,” es teicu (smejas). Tad mēs iegājām labākajā restorānā, bija viss ok, viņam patika vide, viņam bija pietiekoši brīvs. Un bija perfekti. Viņš zina, kas ir ēdienkarte, viņš zina, ko nozīmē kulturāli ēst. Oficianti ir vienmēr pretimnākoši, viņi arī paskatās, kā šis cilvēks ir audzināts, paskatās uz pieaugušo, un ja viss ir kārtībā, tad viss tālāk notiek ļoti labi. Nu, nežēlīgi liels darbs,” piebilst Irēna.
Ilva Kalnāja, projekta “Atves sirdi Zemgalē” komunikāciju speciāliste
Foto: no Irēnas Dominieces personīgā arhīva
atversirdi.lv 