Pieredze sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu piešķiršanā un cilvēku ar invaliditāti integrēšanā sabiedrībā un darba tirgū

Pagājušā gada nogalē, īsi pirms Ziemassvētkiem, projekta “Atver sirdi Zemgalē” ietvaros notika pieredzes apmaiņas pasākums “Pieredze sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu piešķiršanā un cilvēku ar invaliditāti integrēšanā sabiedrībā un darba tirgū”, kurā piedalīties aicinājām Zemgales pašvaldību sociālo dienestu un sadarbības iestāžu darbiniekus, kuri ikdienā strādā ar bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un to ģimenēm un cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Lai saglabātu un multiplicētu iegūto pieredzi, rakstu sērijā vēlos pastāstīt par trīs būtiskākajām tēmām, kas tika padziļināti atklātas šī pasākuma laikā.

 Lai dziļāk izprastu situāciju, ar ko saskaras ģimene, kad tajā ienāk īpašs bērns, savā stāstā lūdzām dalīties Irēnu, kas ir mamma, nu jau 23 gadus vecam jaunietim ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem. 

Cik daudz patiesībā var izdarīt pieauguši cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, ja viņiem piedāvā izpildīt vienu konkrētu funkciju; kā darbojas pirmā kafejnīca Latvijā, kas nodarbina cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem, tai skaitā arī ar garīgās attīstības traucējumiem, atklāja sociālā uzņēmums “RB Cafe” darbiniece Diāna.  

Pasākuma dalībnieku diskusijas “Sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu piešķiršana. Izdošanās un grūtības. Sociālā darbinieka loma.” nelielās grupās vadīja psihoterapeite/ supervizore Aina Poiša un psiholoģe/ deju un kustību terapeite /supervizore Kristīne Vende-Kotova. Diskusijas jautājumu loks šķietami tika izvēlēts jo plašs:  Kā sokas ar sociālo pakalpojumu piešķiršanu? Kas kavē pakalpojumu piešķiršanu? Kā pārvarēt emocionālās barjeras, traucējošu attieksmi pret klientiem? Kā motivēt klientus saņemt pakalpojumu? Kas ir mana atbildība? Kur ir manas atbildības robežas? Sociālā darbinieka personība un profesionalitāte sniedzot palīdzību. Kāda ir vīzija – kas notiek pēc tam – ar klientu, ar ģimeni? Tika rasta vieta un laiks arī personīgo resursu apzināšanai, kā arī notika atbalsta un resursu sniegšana pašiem speciālistiem turpmākajam darbam un personības izaugsmei. Visas šīs tēmas tiešā vai netiešā veidā skar speciālistu darbu ar klientiem.

Šeit piedāvāju kopsavilkumu un secinājumus pēc grupu diskusijām.

Pirmā grupa, kas darbojās Ainas Poišas vadībā sniedz grupu darba kopsavilkumu, par pamatu izmantojot kopīga uzdevuma veikšanas trīs posmus: esošo resursu, gan personīgo, gan kopīgo apzināšanu; šķēršļu, ar ko sastopas jebkurš veicamais uzdevums, apzināšanu un; protams, risinājumus un iespējas. Lai celtu speciālistu personīgos resursus, grupu vadītājas abām grupām piedāvāja apgūt arī konkrētas metodes stresa pārvarēšanai un izdegšanas profilaksei.

Pirmās darba grupas kopsavilkumu prezentē projekta vadītāja Dace Strautkalne: “Ko mēs šodien izdarījām? Pirmkārt mācījāmies parūpēties par sevi, par savu labsajūtu, kā uzlādēt savas baterijas. Mācījāmies arī metodi stresa pārvaldīšanai – atrast kontaktu ar sevi, nomierināties, izrunāt problēmu ar otru cilvēku un saņemt atgriezenisko saiti, atbalstu un apskāvienu, apliecinājumu no otra cilvēka – “Esmu līdzās”.  Izmantošanai grūtiem brīžiem, grupā pat izdomājām slepenu zīmi, kas mums pašām atgādinās, ka nevajag būt vienmēr teicamniecēm un drīkstam kaut ko arī nevarēt.

Untitled design 1

Runājot par diskusijas kopsavilkumu, vispirms mēs izrunājām, kas mums ir. Viens no galvenajiem resursiem, kas mums visiem ir, ir pieredze. Gan katram atsevišķi, gan nu jau arī visiem kopā. Vēl mums ir prasmes un ieinteresētība, mums ir arī materiālie resursi un cilvēkresursi.

Runājot par projekta ieviešanu, ir arī grūtības. Viena no grūtībām ir izsekot līdzi projektā iesaistīto klientu vajadzībām, kas laika gaitā mainās. Bērni un pieaugušie tika izvērtēti 2016. gadā, no tā laika daudz kas ir mainījies, tāpēc mums ir jābūt modriem un elastīgiem. Ir jāseko līdzi klientu vajadzībām un jāpalīdz viņiem orientēties. Nav jābaidās lēmumus, kas iepriekš tikuši sarakstīti, grozīt, jo realitāte mainās.

Izaicinājums ir arī ilgais laiks, kas nepieciešams likumdošanas izmaiņām. Izmaiņas projekta ieviešanas saistošajos noteikumos, prasa ilgu laiku. Mēs tos pamazām mainām, bet klientu vajadzības mainās ātrāk.

Mums ir cilvēkresursi, bet izaicinājums ir gadījumi, kad kāds kolēģis sadarbības iestādēs aiziet no darba. Vēl cilvēkresursu akūti pietrūkst pakalpojumos. Sevišķi grūtāk tajās vietās, kas ir tālāk no centriem, tad ir grūtības nodrošināt klientam pakalpojumu tuvāk mājām.”, kā jau Ziemassvētku laikā, izskan vēlēšanās: “Tas, ko gribētos izjust, ir lielāka izpratne no politiķu un vadītāju puses, un ciešāks kontakts un skaidrāka vajadzību definēšanu no klientiem, lai reizēm nepiezogas sajūta, ka tikai mums pašām to vajag. Tā pat gribētos, lai mums būtu vairāk iespēju pateikt paldies saviem sadarbības partneriem, kuri strādā ar mūsu klientiem un gatavo atskaites.”

Otra grupas dalībniece dalās ar risinājumu apkopojumu: “Galvenais, kas būtu nepieciešams, ir ciešāka institucionālā sadarbība – ministriju līmenī un arī pašvaldību un darbinieku līmenī. Tad, tomēr, ir vērojams resursu trūkums un resursu vajadzība. Nauda nepieciešama gan asistentu, gan aprūpētāju atalgojuma palielināšanai. Mazais atalgojums ir viens no iemesliem, kāpēc asistenti nepiesakās un to nav. Līdzekļi ir nepieciešami arī pakalpojumu attīstīšanai, lai tie būtu tiešām pieejami arī tālākos novados. Ar naudu, infrastruktūru vai telpu piedāvājumu, kaut kādā veidā ir jāpalīdz speciālistiem braukt arī uz laukiem. Jāturpina veidot apmācības kā šodien, šī apmācība ir tiešām praktiska – darboties, palīdzēt, parādīt, kā viss notiek praktiski, ne tikai teorētiski. Šodien dzirdētās sarunas, kurās cilvēki runāja par savu pieredzi, par savām sāpēm, Nils (23 gadīgs puisis ar smagiem funkcionāliem traucējumiem kopš dzimšanas), kuru mēs šodien pieņēmām, vērojām un sapratām. Tieši šādā veidā ir vēlama arī apkārtējo cilvēku izglītošana, par citādākiem cilvēkiem, kuri mūsu sabiedrībā ir, bija un būs. 

Vajadzīga kopīgu starpinstitucionālo apmācību veidošana pedagogiem, ārstiem, sociālajiem darbiniekiem. Vienotas, kopīgas apmācības, lai saprastu, kas kuram konkrētā brīdī un veidā jādara. Visam pāri birokrātijas mazināšana, lai mums būtu laiks tiešajai saskarsmei ar cilvēkiem, jo šobrīd 60 – 70% darba laika aizņem papīru rakstīšana un vēlreiz, veiksmīgāka darbību koordinēšana visos līmeņos.”

Jāturpina veidot apmācības kā šodien, šī apmācība ir tiešām praktiska – darboties, palīdzēt, parādīt, kā viss notiek praktiski, ne tikai teorētiski. Šodien dzirdētās sarunas, kurās cilvēki runāja par savu pieredzi, par savām sāpēm, tikšanās ar Nilu (23 gadīgu puisi ar smagiem funkcionāliem traucējumiem kopš dzimšanas), kuru mēs šodien pieņēmām, vērojām un sapratām.

Kristīne Vende-Kotova prezentē otras darba grupas diskusijas rezultātus: “Grupā vienojāmies, ka apkopojumu sniegšu es.  Mēs strādājām grupās, domājot par grūtībām, par projekta un mūsu pašu robežām, un arī to, kā varētu iegūt gaišāku skatu uz nākotni. Tātad pieskārāmies diviem aspektiem grūtībām un motivācijai. Atlikušajā laikā izmantojām vienu uz sevi vērstu tehniku, lai pārskatītu,  kur mēs pašas esam, kādas ir mūsu lomas, kur ir mūsu robežas, kā mēs tajās jūtamies, un ko mēs varam iedot saviem klientiem. 

Kur mēs nonācām, domājot par grūtībām?  Sapratām, ka reizēm vienkārši trūkst informācijas, darbinieku mainība ir izaicinājums, lai nodrošinātu veiksmīgu projekta attīstību, ir liels administratīvais slogs un, ir vēl citi darbi, kas jādara. Es dzirdēju, ka šo pēdējo, kā aktuālu problēmu minēja arī otra grupa. Sadarbībā ar klientiem kā grūtības izskanēja, ka vecāki reizēm nespēj izdarīt izvēli, tieši tas, ka mamma (domāta īpašā bērna) nespēj izteikt savu viedokli, tika formulēts kā grūtības. Vai arī vecāki neredz iespēju sadarboties, jo viņiem nav īsti ticības. Nav ticības, vai izdosies: “Nu būs tās 10 reizes projekta ietvaros, un ko tālāk?” Organizatoriski ir grūtības ar speciālistu piesaistīšanu, jo speciālistu trūkst. Ir vajadzība pēc cilvēka, kas strādātu tieši ar dokumentiem. Vispār ir sajūta, ka grūtību ir daudz. 

Robežas un ierobežojumi, gan domājot par sevi kā darbinieku, gan par projektu. Par projektu – gribās, lai būtu vairāk nodarbību un aktivitāšu. Attālums. Attālums ir tas, kurš traucē saņemt pakalpojumus. Amata robežas. Amata aprakstā iemācītās zināšanas. Īstenībā, trūkst tādu apmācību un praktisku nianšu, kā strādāt ar klientu padziļināti. Tam ir nepieciešamas arī specifiskas zināšanas. Klientu motivācija – viņiem reizēm mainās tās preferences, ko viņi īsti grib un vēlas. 

Vēl mēs domājam par to, ka speciālistiem ir jāmācās  saprast sava amata apraksta robežas. Ko mēs darām, un ko mēs nedarām. Izprast, kur ir tā ekstrēmā situācija, kurā ir jāiesaistās, bet kur tomēr jāievēro mūsu amata robežas. Runājot par robežām un pretizdegšanu, mēģinām strādāt šeit un tagad, mēģinām neuzvilkties pirms laika, domājot, ko klients darīs pēc mēneša, vai, kā tas varētu attīstīties. Nē, mēs mēģinām būt šeit un tagad un velti sevi nesatraukt. Neuzņemties svešas grūtības un pienākumus. Mums ir mūsu amata apraksts un pie tā pieturamies. Kad mēs šo noslēdzām, radās arī nedaudz filozofisks jautājums. Mēs domājam, ka zinām, kas mūsu klientiem nepieciešams, bet iespējams, viņiem ir nepieciešams kaut kas pavisam cits, tāpēc mums ir jānoskaidro viņu vēlmes. 

Motivācija ir izaicinājums gan klientiem, gan ģimenes locekļiem un vecākiem, bet īstenībā, reizēm arī pašiem darbiniekiem. Mēs mēģinājām saprast, kā tad veicināt klientu iesaisti pakalpojumos. Viens veids ir, kad runājam klientiem saprotamā valodā, jo viņiem nav svarīgi, vai to nosauc par nodarbību vai konsultāciju. Viņam drīzāk ir saistoši, ja saka, ne gluži, ka tas būs izklaidējoši, tad vismaz formulējot viņam saprotamā valodā. Nozīmīgs aspekts, kam pieskārāmies bija, speciālistiem mainīt fokusu un izcelt to problēmu ārā no cilvēka, ka cilvēks pats nav problēma. Viņam varbūt ir grūtības, bet viņš nav problēma, viņš ir personība ar daudz un dažādām šķautnēm. Šāda attieksme varētu palīdzēt viņam saņemties un ieraudzīt, es jau neesmu tikai viss tas, bet vēl daudz kas cits. 

Nozīmīgs aspekts, kam pieskārāmies – speciālistiem mainīt fokusu un izcelt to problēmu ārā no cilvēka, cilvēks pats nav problēma. Viņam varbūt ir grūtības, bet viņš pats nav problēma, viņš ir personība ar daudz un dažādām šķautnēm.

Interesanta doma, kas izskanēja, ka supervīzijas būtu noderīgas ne tikai saistībā ar profesiju, bet būtu nepieciešamas arī supervīzijas priekš projekta. Jo tas ir nedaudz savādāks darbs, kur vajadzīgs cita veida atbalsts un zināšanas. Vēl ierosinājums, organizēt pašvaldībās sanāksmes starp reģionu, sociālo dienestu, domi. Noslēdzoties grupai, izskanēja atziņa, ka kāds beidzot kādu ir  ieraudzījis, ar ko iepriekš runājis tikai pa telefonu, kas ir ļoti vērtīgi un kas ir liels atbalsts ikdienā.

Es arī esmu pateicīga, ka uzaicinājāt vadīt grupu šajā seminārā. Man personīgi, bija ļoti vērtīga arī pirmā dienas daļa (ar viesu intervijām), tā man ļoti daudz deva profesionāli.”

Dace Strautkalne: “Pasākums deva pārliecību, ka darām kopīgu darbu un skatāmies vienā virzienā. Sajutu sāpi, ka pie sevis uz vietas pašvaldībā bieži vien esat gluži vientuļi, nesaprasti, pataisīti par universālajiem kareivjiem, kas karo visās frontēs. Es aicinu jūs paņemt līdzi to stāstu par robežām. Tiešām saprast, kurā brīdī pateikt: “Nē, tālāk es neiešu, man vajag to vai to, lai es varētu šo darbu izdarīt labi.”  Mēs, projekta komanda, esam gatavi iet un piedalīties jūsu iekšējās sanāksmēs pašvaldībā, ja ir grūtības politiķiem paskaidrot un pamatot, kāpēc viena vai otra lieta ir vajadzīga, lai jums būtu tā pleca sajūta. Turklāt, gan mēs, gan arī jūs tagad labāk tagad zināsim, kā turpmāk vēl savā darbā izmantot supervizorus.” 

Aina Poiša: “Paturam un izdzīvojam sajūtu, ka mēs viens otram palīdzam, nepazaudējam šo saikni. Nav svarīgi, kas tieši mēs esam savā dzīvē, bet tā humānā ideja, ka ir cilvēki, kuriem ir sirds palīdzēt tiem, kam vairāk vajag palīdzēt. Ir jāizraujas no tās totālās kultūras, ka ir tikai lietu pasaule un karjeras pasaule, bet pazūd kaut kas ļoti būtisks. Un ir jauki, ka mēs varam sanākt kopā un pasvinēt tādus darba svētkus un iedvesmas svētkus.”

turpinājums sekos

Ilva Kalnāja

Projekta “Atver sirdi Zemgalē” komunikāciju speciāliste

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: