Stāsti par uzņēmumiem, kuros nodarbināti cilvēki ar invaliditāti, tai skaitā arī cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, citur pasaulē nav jaunums. Latvijā šis ir samērā jauns diskurss, kas, cerams, izveidos mūsos jaunu attieksmi pret cilvēkiem ar invaliditāti. Lai iepazītos ar reālu pieredzes stāstu, uz semināru esam aicinājuši Diānu Ponaskovu, kas strādā jaunizveidotajā kafejnīcā “RB Cafe Rīga”. Diāna ir arī dzidra soprāna īpašniece un mēdz piedalīties dažādos muzikālos projektos. Mūsu projekta pieredzes apmaiņas pasākumā ar Diānu sarunājas un viņu intervē, pasākuma vadītāja Aina Poiša.
Diāna Ponaskova: “Protams, mums ir daudz jāstrādā pie sociālo pakalpojumu pieejamības, bet stāsts ar ko es nāku, saistās ar sociālo uzņēmējdarbību. Es pastāstīšu jums par mūsu uzņēmumu, kas ir atvērts no pagājušās vasaras (no 2019. gada vasaras un, uz sarunas brīdi, darbojas 6 mēnešus), saucamies “RB Cafe” un esam sociāls uzņēmums. Mūsu mērķis ir, nodrošināt darba vietas cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti. Esam Latvijā pirmā šāda koncepta kafejnīca.
Mūsu stāsts aizsākās sekojoši – Mārim Grāvim pirms pāris gadiem radās ideja, kas kopīgiem spēkiem pamazām tika izlolota. Biedrībai “Rūpju bērns” ir jau 25 gadi un tā darbojas, lai palīdzētu cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem iekļauties sabiedrībā. Biedrībai ir vairākas struktūrvienības, bet viena no zināmākajām ir dienas centrs “Cerību ligzda”. Jaunieši tur tiek mācīti aust, šūt, gatavot ēst, apgūt kādu amatu, darbojas dažādas darbnīcas. Ēdiena pagatavošanas darbnīca darbojas kopš 1999. gada un tajā pasniedz profesionāli skolotāji. Līdz ar to mums jau bija tādi jaunieši, kuri ir apguvuši un izkopuši ēdiena pagatavošanas prasmes un gatavi startēt tālāk. Tad Mārim radās tā doma: “Kāpēc mēs, beidzot, nevaram būt redzami!?”
Aina Poiša: Tāds pilotprojekts?
Diāna Ponaskova: “Mēs varam tiešām būt atvērti, lai cilvēki zina, ka ir ne tikai tādi dienas centri un institūcijas, bet ir arī cits veids un cits koncepts. Mēs varam parādīt to motivāciju, tās prasmes, to ieguldījumu jauniešos, kopīgiem spēkiem apvienojoties uz mērķi. Līdz ar to tapa sociāls uzņēmums. Māris strādāja divus gadus, lai pierādītu to, ka uzņēmums būs ilgtspējīgs. Atbalsts, uz kuru mēs mērķējām ir grants no programmas “Altum”, un tas mums ir veiksmīgi piešķirts diviem gadiem. Tas tiešām ir liels ieguldījums un iedrošinājums, ka mēs varam uzsākt šo uzņēmējdarbību.”
Aina Poiša: Tā pilnīgi noteikti ir reāla integrācija, ne tikai vārdos.
Diāna Ponaskova: “Telpa nav liela, bet ir mājīga. Mums ir iekārtota virtuve. Divi galvenie konditori, sniedz atbalstu un apmāca sešus uzņēmuma darbiniekus – jauniešus ar dažādiem traucējumiem, gan garīgiem, gan funkcionāliem. Viņi apgūst profesionālās prasmes konditorejas izstrādājumu ražošanā.
Es uzņēmumā esmu “stāstiņu stāstnieks” jeb komunikācijas speciālists. Mēģinu izstāstīt par mūsu galveno motivāciju. Mēs daudz runājam par vienotību, toleranci, iekļaušanos un citiem lieliem segvārdiem. Reālā vidē un reālā ikdienā, sociālā uzņēmējdarbība ir tas veids, kā mēs varam parādīt to vienotību. Sociālais uzņēmums jau nav tikai klasisks bizness, pats svarīgākais ir sasniegt sociālu mērķi un apmierināt konkrētās vajadzības. Tas, par ko es cīnos jau vairākus gadus, ka invaliditātei vairs nav jāasociējas tikai ar negatīvo slogu. Protams, sociālie pakalpojumi atvieglo lietas un komunikācija atvieglo attieksmes veidošanu, mēs arī labi zinām, cik attīstīta ir labdarības kultūra Latvijā, bet tam nav jāsaistās tikai ar labdarību vien. Man gribās, lai invaliditātes aspekts vairāk saistās ar iespēju meklēšanu, ar pašapliecināšanos un jaunas identitātes veidošanu. Tāpēc es arī ļoti priecājos darboties šajā sociālajā uzņēmumā, jo tas ir veids, kā es varu parādīt arī kvalitāti. Pie mums strādā jaunieši ar īpašām vajadzībām un pie mums nāk cilvēki kā uz kafejnīcu, nevis lai paskatītos, kā viņš tiks galā ar to krūzi. Es zinu, ka cilvēki nāk uz kafejnīcu, lai paēstu un nobaudītu kaut ko garšīgu, mierīgi pasūta ēdienu. Protams, pārmaiņas, tas ir ļoti ilgstošs process, bet es ticu, ka vēl pēc pieciem gadiem man jau būs pilnīgi cits stāsts, ko stāstīt.
Šos sešus mēnešus, mūsu komanda ir neliela, tikai 7 cilvēki un 4 administratīvie darbinieki. Bet cik daudzi cilvēki šo sešu mēnešu laikā mums ir zvanījuši un vaicājuši, vai mums ir kāda brīva vakance. Viņi ir gatavi locīt salvetes, un man kā cilvēkam otrā klausules galā ir ļoti grūti pateikt – nē, jo es zinu, kā tas ir meklēt darbu un, kad tev tikai atbild – mēs jums atzvanīsim, bet neatzvana. Jā, mēs esam veidojuši to kafejnīcas konceptu tādu kā mācību skolu, bet ne faktiski. Jā, mēs esam gatavi apmācīt un integrēt cilvēkus ar invaliditāti darba tirgū, bet pateikt, ka mums nav vietu uz doto momentu, tas man ir diezgan grūti. Man ir neskaidrs jautājums, cik daudz Nodarbinātības aģentūra, iet pretī cilvēkiem ar invaliditāti. Es visu laiku domāju, kāpēc nevar uztaisīt tādu reģistru, kur var redzēt tos uzņēmumus, kuri ir projekta ietvaros izveidojuši subsidētās darbavietas un gaida darbiniekus. Tas ir mans pētījums, es zinu divus uzņēmumus, kuri man pārliecinoši teikuši: “Re, kur mums ir radīta vides pieejamība, re, kur mums ir izveidotas sešas darbavietas, bet neviens uz tām nepiesakās.” Tā nevar būt,es domāju, ir daudz cilvēku, kuri grib strādāt. Man ir liels prieks, ka mēs rezonējam šādā veidā. Jā, mēs liekam domāt citiem darba devējiem par to, ko viņi var izveidot savās darba vietās. Mēs nevaram izglābt visu Latviju un iedot visiem darbu, bet mēs liekam domāt citiem darba devējiem par to, ka viņi var mēģināt radīt darba vietas tādiem cilvēkiem, kas var kvalitatīvi izpildīt vienu konkrētu funkciju. Jūs zināt, cik ļoti augstas prasības ir mūsu darba tirgū darba devējiem, reizēm jāuzņemas trīs cilvēku darba pienākumi, jābūt multifunkcionāliem ar augstu stresa noturību. Uzņēmējam vienmēr ir jautājums – vai cilvēks ar invaliditāti tiks galā? Latvijā reāli ir 170 tūkstoši cilvēku ar invaliditāti un tas ir resurss, kuru, manuprāt, ir vērts izmantot.”
Aina Poiša: Klausos un domāju, cik labi, ka jūs esiet tādi pionieri. Vajadzētu klonēt Māri. Vienkārši, ir cilvēki, kuriem ir talants apvienot cilvēkus vai kaut kāds izsitēja talants, ka, tu ej uz to sienu, radošā veidā. Reizēm vajag arī ar āmuriņu – tuk, tuk, tuk – stingrāk, bet reizēm ir radoši jādomā. Un, kā tu zini, kurās durvīs iet, lai tā ideja nenomirst? Jūs piekrītat, ka no personības ir ļoti daudz kas atkarīgs? Tad viņš pievienos komandai cilvēkus, kas ir uz vienas frekvences. Viņam tas ir tāds tā kā sirds darbs, viņš satiek līdzīgos un tad rodas tādi pilotprojekti. Vai tāda kafejnīciņa varētu būt arī Jelgavā, Liepājā, Bauskā? Kaut kas praktisks. Jo kādreiz mani kaitina tās tukšās frāzes, ar kurām politiķi māk operēt dažādos veidos. Sevišķi pirms vēlēšanām, kad var iesist bonusus un kad mēs tām neredzam tos vājos punktus. Realitātē ir viens Māris un vēl kāda Irēna vai tu vai vēl kādi aktīvi cilvēki, kas saka, mēs esam, mēs negribam izolēties! Pareizi es saku? Mēs gribam apvienoties un parādīt, ka konkrētas funkcijas mēs varam pildīt un tas dzīvei piešķir jēgu. Jo gulēt mājās, tas ko Irēna (Irēnas pieredzes stāsts jau drīzumā būs lasāms) arī teica, un apbraukāt savu … , vai justies kā tādam upurim… Cilvēkam ir jāsaņemas, tu jau arī vienmēr neesi bijusi tik stipra.
Diāna Ponaskova: “Lai tas ir kā iedrošinājums citiem. Mēs nevienā brīdī nesakām, ka konkurēsim ar superlabāko konditoriju, bet mēs gribam pateikt, ka mēs varam darīt un darām. Varam būt noderīgi. Mēs zinām tās vajadzības un piedāvājam risināt. Tad, kad kafejnīca vērās vaļā, presē tika publicēti stāsti un informācija par darbiniekiem. Tas ir apsveicami, ka par to raksta.
Lauks, kurā mēs paši mācāmies ir mūsu komanda. Daļa darbinieku ir ar garīgiem traucējumiem un daļa ar funkcionāliem un mēs atklājām procesā dažādas nianses. Katram darbiniekam principā vajadzīgs mentors, taču mēs esam maza komanda un administrācija veic arī dalīto mentorēšanas darbu. Tas reizēm ikdienā ir izaicinājums. Un līdz ar to kāds no mūsu kolēģiem domā, ka nav ar pietiekamām kompetencēm mentorēšanas ziņā, taču loģiski domājot, darba procesā ir jāatrod risinājums, kā iziet no situācijas, ja mums, piemēram, ļoti daudz pasūtījumu, bet kolēģi ir prom citā izbraukumā. Mēs fiksējam kļūdas vai izaicinājumus, lai labāk varam mentorēt savus jauniešus, lai viņi jūtas darbavietā droši un zina savus pienākumus. Lai nebūtu jautājums, darīt- nedarīt, bet lai viņi ir droši par savu darba dienu. Tas ir par izaicinājumiem, jo daudzi cilvēki prasa, kā jūs tiekat galā?
Bet ir ļoti vērtīgi, ka mēs varam strādāt tieši ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Vai jūs ziniet, cik ļoti stigmatizēta ir šī sociālā grupa? Man ir draugi ar šādiem traucējumiem un es apbrīnoju, cik daudz viņi patiesībā var izdarīt. Tāpēc man gribās iestāties par viņiem un stāstīt, ka viņi arī var būt produktīvi un var ļoti kvalitatīvi izdarīt.”
Aina Poiša: Kā mēs varētu tev palīdzēt?
Diāna Ponaskova: “Nākt uz kafejnīcu Rīgā, Bruņinieku iela 63, 1 stāvs. Darba dienās plkst. 10-18. Strādājam arī izbraukumiem, klājam kafijas paužu galdus.”
Aina Poiša: Es pieņemu, ka Māris varētu būt atsaucīgs. Ja kādam šobrīd rodas ideja, kas nav vēl pilnībā skaidra, bet aprise ir, var griezties pie Māra un palūgt padalīties pieredzē. Lai nav divritenis jāizgudro divreiz. Jūs taču būtu ieinteresēti? Viena lieta, mēs ejam un dzeram kafiju un ēdam bulciņas pie jums. Un otra, ka varētu vēl kāda tāda sēnīte izaugt kādā Latvijas vietā. Redz, cik vērtīgu darbu tu dari! Lai tas izskan, lai tas ir dzīvs apliecinājums, nevis ir tikai ideju tēli jābūtības izteiksmē.
Semināra dalībnieces komentārs: Šodien bieži var vērot, ka bērni ar īpašām vajadzībām, sevišķi ar garīga rakstura traucējumiem, tiek audzināti kā patērētāji. Šeit izskanēja doma, ka viņi nav tikai patērētāji un tas ir tas, ko ļoti vajadzētu izkopt. No bērnu vecākiem es bieži dzirdu – “nē, nu ko, viņš, viņš jau nevar…” vai “viņam pienākas”. Bet šādi, iet un darīt, ja ir iespēja…! Sevišķi grūtības ir bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, jo tie, mūsu audzēkņi, kas beiguši skolu, kam ir funkcionālie traucējumi, kam ir bērnu cerebrālā trieka, kas pārvietojas ratiņkrēslā, viņi zvana un saka: “Es strādāju Lattelekomā un pie datora,” tie var izsisties. Bet vislielākās grūtības, ir tieši tiem, kam ir mentālas problēmas. Taču darīt vienu darbu konstanti, viņi ļoti labi var.
Dace Strautkalne, projekta “Atver sirdi Zemgalē” vadītāja: Manuprāt, Diānas stāstījums mums ir vēl spilgtāks, nekā to būtu varējis pastāstīt Māris, jo Diāna pati strādā uzņēmumā un viņai ir sava dzīves pieredze, tāpēc tā ir īpaši vērtīga un visvairāk cilvēkus uzrunā. Stereotipus un stigmas mēs varam nojaukt tikai tad, kad mēs redzam – var, ir iespējams, darām!
Semināra dalībnieces jautājums: Kas pamudina šādi iet un darīt?
Aina Poiša: Tiešā saskare ar konkrēto problemātiku, es teiktu. Es nezinu, vai noticēs cilvēkam, kam viss kārtībā un viņš vienkārši iestājās par … Ceru, ka šis iebirs kā sēkliņa, kā laba ideja, kad piemērs ir priekšā. Ziniet to teicienu: “Sekojam līderim!” Mums ir viens šāds līderprojekts, kas parāda, reālu, dzīvotspējīgu pieeju. Cilvēki, kam ir vāja personiskā pieredze un nav bijusi saskare ar šādiem cilvēkiem, var attīstīt empātijas spēju, jo viņiem šī empātija ir jāiemācās un jāapgūst. Bet vienmēr, ja tu esi personīgi iesaistīts, tai lietai ir arī sargeņģelis klāt. Ja tā nav tikai prātā uzkonstruēta ideja. Un es tiešām ticu, ka cilvēki, kas šo darbu dara, vai tie ir sociālie darbinieki, vai tie, kas vispār iesaistās šādos projektos, redz šīs nianses. Nesvin tikai svētkus un nešauj salūtus, bet redz reālos cilvēkus, kas arī ir mūsējie. Un viņi grib būt vieni no mums, nevis kaut kur izolēti. Jo ir arī skaidrs, ka visām pārējām iemaņām palīdz attīstīties tas, ka tu jūties vajadzīgs un pieņemts konkrētajā vidē.
Foto: Juris Kālis un “RB Cafe” arhīvs
Materiālu sagatavoja Ilva Kalnāja, projekta “Atver sirdi Zemgalē” komunikāciju speciāliste
atversirdi.lv 