Kļūdīties ir cilvēcīgi … arī personām ar garīga rakstura traucējumiem

Paradoksāli, bet fakts – no cilvēkiem ar invaliditāti sabiedrība gaida vairāk nekā no veseliem cilvēkiem. Tiem, kuri saslimuši ar psihisku slimību vai apstājušies intelektuālajā attīstībā, jābūt nevainojamiem. Viņiem nedrīkst misēties, pieņemot lēmumus; jāprot virtuozi apieties ar naudu, un ikviena atkāpe no normas liecina par viņu rīcībnespēju. Vai nav par daudz prasīts? Vai mēs, pārējie, mazTurpināt lasīt “Kļūdīties ir cilvēcīgi … arī personām ar garīga rakstura traucējumiem”

‘Ai, visādi ragi lien ārā’ – par audžubērniem saka Jānis Samauskis no Saldus puses

Melošana, nedarbu slēpšana – tie ir tikai daži slēptie radziņi, kas pēc laika parādās, audžubērnam ienākot ģimenē, atzīst Jānis Samauskis no Saldus novada Ezeres pagasta. Viņu ģimenē nu jau aug pēc kārtas septītais un astotais audžubērns. Kā izdarīt tā, lai savstarpēji pieslīpētos, sadraudzētos, saprastu kopīgo, to nevienā grāmatā neraksta, prāto Jānis. Ar šo stāstu turpināmTurpināt lasīt “‘Ai, visādi ragi lien ārā’ – par audžubērniem saka Jānis Samauskis no Saldus puses”

Deinstitucionalizācija. Kas mūs tajā biedē?

Kamēr vēl daži, izdzirduši sarežģīto vārdu “deinstitucionalizācija”, neizpratnē prasa, kas tas ir, tikmēr citi ar projektu sāk saskarties ikdienā. Tomēr ir kāds aspekts, kas vieno visus – kā nezinātājus, tā arī ekspertus, – proti, dažādas bažas un neskaidrības par to, kas gaidāms. Tas ir cilvēciski saprotami – kā nekā projekts ir garš, sarežģīts un aptverTurpināt lasīt “Deinstitucionalizācija. Kas mūs tajā biedē?”

Bērnu namos gaidāmas pārmaiņas

Kas nepieciešams bērnam, lai viņš būtu vesels un laimīgs? Pēc atbildes uz tādu jautājumu nav tālu jāmeklē. Skaidrs, ka ģimene un droša vide! Bet, ja nu šādu jautājumu uzdotu, domājot par bērnu, kas mitinās aprūpes iestādē? Kā uzlabot viņa dzīvi? Tieši tik sarežģītu atbilžu meklējumos jau drīzumā uz Zemgales reģiona bērnu aprūpes iestādēm dosies speciālistuTurpināt lasīt “Bērnu namos gaidāmas pārmaiņas”

Četri savi un seši audžubērni – Ārijas Martukānes dzīves nejaušība un laime

“Meitiņ, mums ir viena jāņem,” tā pirms vairākiem gadiem savai meitai teikusi Ārija Martukāne, kad abas ieradušās bērnu namā “nolūkot” pirmo audzināmo bērnu. Tas bija sen, tagad Ārija jau var teikt, ka izaudzinājusi ne tikai četrus pašas bērnus, bet arī sešus audžubērnus. Ar šo sākam publicēt pieredzes stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi,Turpināt lasīt “Četri savi un seši audžubērni – Ārijas Martukānes dzīves nejaušība un laime”

Tētis diviem dēliem un pieciem SOS ciemata audžubērniem. Saruna ar tēti ar lielo burtu Andri Kozlovski

Andrim ir 57 gadi, viņš dzīvo Valmierā, SOS bērnu ciemata mājās “Lācīši”. Viņš ir izaudzinājis ne tikai divus paša dēlus, bet nu jau astoņus gadus kopā ar sievu Ludmilu ir vecāki pieciem audžubērniem. Kā sarunā atzīst Andris, pirms astoņiem gadiem, kad sievai radās ideja kļūt par mammu pulciņam bērnu, viņa neticējusi, ka vīrs piekritīs, tačuTurpināt lasīt “Tētis diviem dēliem un pieciem SOS ciemata audžubērniem. Saruna ar tēti ar lielo burtu Andri Kozlovski”

Astoņi pašas un pieci audžubērni. Tas palīdz nekļūt vecai, saka Māra Veldre

Nav laika novecot, tā saka Māra Veldre, audžumamma pieciem pieņemtiem un astoņiem pašas bērniem. Brīvais laiks? Kas tas ir? Bet tā ir svētība – būt kopā ar ģimeni, un saldākie vārdi uz pasaules ir “Mammīt, es tevi mīlu!”. Ar šo stāstu turpinām publicēt pieredzes stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus,Turpināt lasīt “Astoņi pašas un pieci audžubērni. Tas palīdz nekļūt vecai, saka Māra Veldre”

Vispirms jāredz bērna ciešanas, savas ambīcijas noliekot otrajā vietā. Audžumammas Ineses stāsts

Inese Meirāne ir strādājusi bērnu namā, redzējusi, kā mazi bērni tik mīļi, naivi un cerīgi tic, un gaida, atnākam mammu vai tēti. Un, kā viņi pārvēršas nesagaidot. Tas mudināja Ineses izvēli dot bērniem iespēju noticēt ģimenei. Viņa ir bijusi audžumamma deviņiem bērniem, no kuriem vienu adoptējusi. Ar šo stāstu turpinām publicēt pieredzes stāstu sēriju, kurāTurpināt lasīt “Vispirms jāredz bērna ciešanas, savas ambīcijas noliekot otrajā vietā. Audžumammas Ineses stāsts”

Jauns pētījums par deinstitucionalizāciju citās valstīs

Kamēr Latvijā deinstitucionalizācija (DI) vēl tikai uzņem apgriezienus, vairākās valstīs jau sen domā par to, ka cilvēkiem ar funkcionālajiem traucējumiem iestādes nav labākā vieta, kur pavadīt dzīvi. Tomēr vai vienmēr, iznākot no institūcijas sienām, cilvēka dzīves līmenis uzlabojas? Un kas notiek tādā gadījumā, ja tur ārā – reālajā dzīvē – viņu neviens īsti negaida? MeklējotTurpināt lasīt “Jauns pētījums par deinstitucionalizāciju citās valstīs”

Dace Ģertrūde Paulīte jau 11 gados sev zvērēja, ka pieņems kādu audžubērnu

Dace Ģertrūde Paulīte ir divu meitu mamma, kura jau 11 gados apzinājusies vēlmi pieņemt kādu audžubērnu. Dace mācījusies internātskolā, tāpēc pamesto un vientuļo problēmas izjutusi īpaši asi. Kopā ar meitām trīs gadu laikā ģimene kopumā uzņēmusi četrus audžubērnus. Ar šo stāstu turpinām publicēt pieredzes stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus,Turpināt lasīt “Dace Ģertrūde Paulīte jau 11 gados sev zvērēja, ka pieņems kādu audžubērnu”