Projekts “Atver sirdi Zemgalē” palīdzēs pilnvērtīgi dzīvot…

Dažviet bērnunamus joprojām dēvē par bāreņu namiem. Bet tā nav patiesība. Aprūpes iestādēs teju visiem iemītniekiem vecāki ir sveiki un veseli.
Tikai šie bērni neaug mājās.

Viņiem netrūkst rotaļlietu. Kur nu! Plauktos rindojas viena lelle pēc nākamās, lāči – lieli un mazi. Galda spēles un Lego kluči. Satupuši bariņā, bērni skatās televīziju. Vai nepacietīgi mīņājas, gaidot savu kārtu pie datora. Vismazākie skraida un uzlūko atnācējus, un acu skatieni ir ļoti dažādi. Kādā jaušamas visas pasaules skumjas, citā – moža interese par dzīvi.

Skaidrs, ka viņi nav eņģeļi, kur nu! Raksturiņi liek par sevi manīt. Kādu pusaudzi, kurš kārtējo reizi aiziet brīvsolī, nākas meklēt pa visu Latviju. Uz jautājumu, kāpēc viņi ir tādi, kādi ir, atbilde gan nav tālu jāmeklē. Tomēr ne vienmēr ir jēga šo jautājumu uzdot. Kā saka – kad esi bedrē, pārstāj rakt. Jēgpilnāk domāt par to, kā izrausties no bedres ārā.

Jeb, citiem vārdiem sakot, – kā bērniem atrast mājas. Turklāt tādas mājas, no kurām neizmet, rodoties pirmajām grūtībām. Ne velti aprūpes darbiniekiem netrūkst stāstu par audžuģimenēm, kas paņem divu, bet atdod divpadsmit gadu vecumā. Notiek arī tā. Diemžēl bieži.
Mēs meklējam īstas mājas. Atbildīgus vecākus. Siltas, bet izturīgas sirdis.

Tāds ir viens no projekta “Atver sirdi Zemgalē” lielākajiem mērķiem – līdz 2022. gada beigām būtiski samazināt bērnu skaitu bērnunamos. Bet būsim reāli – skaidrs, ka visiem mājas neatrast. Tāpēc citādām jātop arī mājām numur divi jeb bērnunamiem. Tā arī notiks – būs mazākas grupiņas, mājīgākas telpas un vairāk audzinātāju. Turklāt tādu audzinātāju, kas neiebāž karoti mutē, bet gan ierāda, kā to noturēt pašam. Lai astoņpadsmit gados, kad atvērsies iestādes durvis un visa pasaule būs acu priekšā, tā nenotriektu no kājām kā devītais vilnis. Kā nekā arī dzīvot ir jāmācās.

Mēdz teikt, ka pie mums ir maz invalīdu. Ārzemēs – tur gan! Nē. Pie mums viņi vienkārši neiziet uz ielas. Arī bērni ar funkcionāliem traucējumiem.

Reizēm viņus dēvē par bērniem ar invaliditāti. Bet pievērsiet uzmanību smalkai niansei – viņi nav invalīdi, viņi ir bērni AR invaliditāti. Tātad pirmām kārtām – personības. Tāpat kā citi bērni viņi vēl tikai top un veidojas, un tāpat kā vienaudži alkst izdzīvot dzīvi.

Protams, veselības traucējumi var būt ļoti dažādi. Fiziski un garīgi vai abi vienkopus. Smagāki un vieglāki. Ar cerībām uz izveseļošanos un bez. Uzkrītoši, nojaušami vai vispār nemanāmi. Kādam ir liegtas daudzas iespējas, citam – tikai dažas. Tomēr, sniedzot palīdzīgu roku, teju vienmēr situāciju iespējams uzlabot. Jā, bērns, iespējams, nekļūs vesels, bet viņa dzīves kvalitāte uzlabosies. Jautājums ir tikai viens – vai ar to veselības aprūpes sistēmas atbalstu, kas pieejams jau šobrīd, pietiek.

Parasti ne.

Turklāt stāsts jau nav tikai par bērniem. Reizēm palikt kopā ar atvasi, kurai konstatēti smagi traucējumi, un nepamest viņu aprūpes iestādē, ir teju varoņdarbs. Bieži vien ģimene izjūk, sieviete, nespēdama atrast vai apmaksāt aprūpētāju, spiesta pamest darbu, un, dzīvodama mājās, viņa zaudē visus sociālos kontaktus, draugus ieskaitot. Tā tam nevajadzētu būt. Cilvēkiem, kuriem jau tāpat jāiet cauri emocionālām sāpēm, nevajadzētu palikt arī bez praktiskas palīdzības. Tāpēc jau tagad projekta “Atver sirdi Zemgalē” ietvarā, piesakoties savas pašvaldības sociālajā dienestā, pieejami divi jauni pakalpojumi – tā saucamais atelpas brīdis un aprūpes pakalpojums. Vēlāk projekta gaitā 375 bērni Zemgales reģionā saņems vairākus rehabilitācijas pasākumus (tos katram bērnam ieteiks speciālisti), savukārt viņu vecāki vai audžuvecāki varēs apmeklēt psihologu, rehabilitologu, fizioterapeitu un atbalsta grupas.

Bieži vien tieši visstiprākajiem nepieciešams visvairāk atbalsta.

Viņi ir bērnišķīgi. Priekpilni. Skumji. Dažāda vecuma. Ar dažādiem dzīvesstāstiem. Tādi paši kā mēs. Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem.

Ja jūs aizbrauksit uz kādu no aprūpes iestādēm, viņi sastāsies jums apkārt. Daži smaidīs, citi vēros ar zināmu neuzticību vai ziņkārību, kāds noteikti vēlēsies pieskarties vai pastāstīt, kā viņam šodien gājis. Tie ir cilvēki, kuri jūt kaut mazāko uzspēli un noskaņojuma nianses, uzsver aprūpes darbinieki. Personas ar garīgu atpalicību ir kā bērni, tikai dažāda vecuma. Pieci gadi, desmit, varbūt kādam – veseli divpadsmit. Parunāsit ar viņiem no sirds, aplūkosit viņu rotaļlietas, un pretī saņemsit neviltotu pateicību un starojošu sejas izteiksmi. Jūs viņiem uzdāvināsit laimes mirkli.

Tādi ir cilvēki ar garīgu atpalicību.

Tie aprūpes iestāžu iemītnieki, kas slimo ar psihiskajām slimībām, ir citādi. Viņi neskrien pretī katram ciemiņam, drīzāk izvēlas palikt nepamanīti. Viņu prāti bieži vien ir intelektuāli spoži, līdz ar to arī dvēseles sāpes – dziļas un mokošas. Vairāki no viņiem bijuši garīgā darba veicēji. Skolotāji. Pat zinātnieki. Daudzi varētu dzīvot ārpusē, jo lieliski tiktu galā ar sadzīves rūpēm, tomēr ne viens vien izvēlas palikt tur, kur atrodas šobrīd. Viņi apzinās, ko nozīmē īstā dzīve. Četrās sienās tā ir daudzkārt vienkāršāka.

Projekta laikā 84 personas ar garīga rakstura traucējumiem pametīs Zemgales reģiona aprūpes iestādes. Kuri tie būs? Tie, kuri to vēlēsies. Bet ar vēlmi vien nepietiks. Būs nepieciešamas arī zināmas iemaņas un atbalsts, tāpēc patstāvīgai dzīvei cilvēki gatavosies gadu, savukārt pēc iznākšanas ārpusē katram būs savs sociālais mentors – atbalsta un uzticības persona, kas palīdzēs tikt galā ar dzīvi.

Var rasties jautājums – bet kā šie cilvēki, sākdami dzīvot sabiedrībā, ietekmēs mūsu, šķietami veselo un prātīgo, ikdienas gaitas? Visticamāk, nekā. Jau šobrīd Zemgales reģionā vien mitinās vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, savukārt aprūpes iestādēs dzīvo tikai četri procenti. Viņi jau tagad ir mūsu vidū un mūsu ikdienā, mums to pat nejūtot. Vienīgā atšķirība: projektā iesaistītajiem cilvēkiem – pieminētajiem astoņdesmit četriem – tiks sniegts arī emocionāls atbalsts un praktiska palīdzība. Viņiem būs vieglāk nekā pārējiem.